Pastāv!! PASTĀV!!!! Lieldienu Brīnusm. Zaķis! Viss pastāv!
Es tikko piedzīvoju ko tādu, kas pilnībā apgāza iepriekšējo rakstu.!
Es biju nogājusi lejā pie R mammas, lai viņa man pārsaitē, sastiepto potīti. Koopumā es tur pabiju kādas.. 20 minūtes. R mamma man iedeva želeju ar putukrējumu kā cienastu. Uznākusi augšā es jau taisījos tajā iecirst zobus, kad es pamanīju, ka VISI MANI “DĒJĒJI” SADĒJA OLAS! Un neviens nebija mājās! Mamma ir Turcijā, tētis Kuldīgā! Kaimiņi.. nu cmon 
Vai varat? Iedomāties?!
Hahā! Saņemat visi, kas apšaubīja manu ticību brīnumiem!
BRĪNUMI PASTĀV!!!!!!!
Priecīgas Lieldienas!! 
))))))))))
Sokos Hotel Viru, Tallināmam
Priecīgas Lieldienas.
Ceru, ka jums visiem, tās ir daudz priecīgākas par manām. Lieta tāda, ka šodien tika sagrauts uzskats, pie kura es cītīgi turējos, kopš es atceros sevi domājam. Līdz šodienai es biju pilnīgi pārliecināta, ka Lieldienās ligzdiņā ieliktais rotaļlietu zaķis patiešām dēj šokolādes olas. Un pat ja visiem maniem draugiem tās likās pēdējās muļķības, es tam svēti ticēju un biju ļoti apmierināta ar sevi. Šogad es Lieldienas sagaidu viena. Un man jau pirms nedēļas notrīcēja sirds, iedomājoties, ka varbūt tiešām mamma bija dējusi olas visus šos gadus, taču nē. Tā vienkārši nevarēja būt. Man taču bija par pierādījumi. Dažus gadus atpakaļ, kad uz Lieldienām bija sasnidzis ļoti, ļoti daudz sniega, visa mūsu ģimene gāja ārā būvēt sniega cietoksni. Un es no mājām izgāju pēdējā, pirms tam pārliecinājusies, ka neviens no maniem „dējējiem” nav izdējis olas. Pēc tam, kad bijām daudzas stundas nodzīvojušies pa āru, es pirmā iegāju iekšā, un tur tās bija – manas olas. Katrs zaķis un katrs gailis, starp citu arī daži suņi un kaķi bija sadējuši man krāsainas šokolādes olas =]
Lūk, tā. Šorīt no rīta es piecēlos ar domu, ka gan jau kāds būs izdējis, bet – nu, protams, velti. Taču es vienalga negribēju pieļaut domu, ka viss mans Lielais Lieldienu Brīnums, īstenībā tika nopirkts Rimi un mākslīgi īstenots Lieldienās. Dažas stundas pēc pamošanās, es atklāju, ka manā salauztajā elkonī ir sataustāma skrūve, no kuras es vispirms nenormāli pārbijos un noskrēju lejā pie kaimiņiem, lai R mamma paskatās vai tur nav kas dzīvs. Intereses pēc es pajautāju, ka R veicas ar dējējiem un atklāju, ka viņam gailis dēj atspēries. Uznākot atpakaļ augšā es saņēmos un piezvanīju mammai lai pajautātu briesmīgo jautājumu „Vai manas olas dēji tu?” Sākumā viņa vispār negribēja ar mani runāt, taču, kad padzirdēja manu dvēseli plosošo jautājumu – sāka smieties un atzinās dēšanā.
Vispār es jūtos sagrauta. Ne tikai tāpēc, ka tagad man nāksies visiem saviem draugiem atzīt, ka man nebija taisnība un viņi smiesies par to, kā es vienmēr atteicos pieļaut to, ka mana mamma ir dējēja, vēl arī tāpēc, ka Lieldienas vairs nebūs brīnumu svētki, bet gan diena, lai pierītos olas, pašūpotos un vēlāk mocītos ar vēdergraizēm.. =[[ Tagad vēl tikai pasakiet man kāds, ka Ziemassvētku vecītis nav īsts.
Lai gan īstenībā, cik briesmīgi ar mums izrīkojas vecāki. Bērnam tiek iestāstīts, ka Ziemassvētku vecītis un Lieldienu zaķis eksistē, un bērns tam svēti notic. Un priekš kam? Lai kādu dienu to visu atņemtu. Es ticēju, es tiešām ticēju tam visam. Un tagad, paldies, ļoti, ļoti, tam vairs nav jēgas. Cik, traģiski!
Bet kā ir jums? Kā jūs pārdzīvojāt Ziemassvētku vecīša vai zaķa vai kāda cita tēla neeksistēšanas atklāsmi? Un jā, es esmu pieradusi pie tā, ka visiem liekas, ka es neesmu īsti normāla, jo tā taču ir tik normāla un pašsaprotama lieta un ko es varu ņemties, bet... es cenšos sasūkties tik daudz bērnības cik vien var. Jo laiks skrien kā degunradzis un mēs nekļūstam jaunāki. Un tagad, kad man tik brutāli tika atņemts mans Lieldienu zaķis – es jūtos tā, it kā man būtu atņemts pavediens, pie kura es turējos, kas vienoja mani ar manām trakajām bērnu dienām, un ka man tagad jākļūst pieaugušākai.
Kā ir ar jums? Ticat? Nē? Vai varbūt kāds no jums jau ļauni maldina savus bērnus lai vēlāk viņiem to visu atņemtu? No offence. =]
Enīveiz. Neskatoties uz manu mazo, iekšējo traģēdiju, manas Lieldienas ir visai okej. Vakarā pie manis ieradīsies Z un mēs kopā skatīsimies „Apli” Tas nekas, ka visi to jau redzēja 4 gadus atpakaļ, mēs tagad jūtamies tam emocionāli nobriedušas, tāpēc aidā.
No otras puses… laiku pa laikam nedaudz pieaugt – nav nemaz tik slikti =]
Priecīgas Lieldienas
Cjau!
Pagājušās nedēļas nogalē man bija tas lielais gods paviesoties pasācienā “Baltic karaoke King&Queen” kas notika Tallinā, viesnīcā. Braucu es kopā ar žūrijas locekļiem, kā arī latvju konkursantiem. Lai gan.. patiesībā tas viss tikai izklausās ekskluzīvi. Es biju nolīgta kā operators un visu ceļu pavadīju… mašīnas bagažniekā. Hehe.
Viesnīca, kurā pārziemojām garo ziemu, kas vilkās no piektdienas, līdz sestdienai, gan bija izcili ekskluzīva. Gultas bij vienkārši fenomenālas un veikali – s nog sšibaķilneji kā teiktu mūsu krievzemes brāļi, taču runājot tā čista pa latviski – kolosāli, brīnešķīgi, afigennie Un tās brokastis…! Jēzus! Tik garšīgi sen nebiju pieštampājusies. Iesaku aizbraukt. Nosaukums Sokos Hotel Viru, Tallinā
Pats konkurss bez mēģinājumiem un iesildīšanās sākās nedaudz pāri diviem pulksteņiem
Patiesībā es biju pārsteigta par to, cik neorganizēts un truls tas bija. Bet nu spriežot pēc žūrijas pārstāvju sejām, varēja spriest, ka arī viņi ir visai pārsteigti. Parasti konkurss esot afigennākais tusiņš, uzvarētājs saņem šampanieša jūru un vispār ir baigi kruti. Šajā konkursā.. Nu teiksim tā. Katrs konkursants dabūja pastāvēt kādas 5 min pēc pieteikšanas vienkārši gaidot, kāmēr tiks uzlikta pareizā dziesma. Karaoke programma visu laiku pārstartējās un lagoja arī mikrofoni, kas laiku pa laikam vienkārši pārstāja skanēt.
Dziedātāji gan bija pārsteidzoši stilīgi. Par mūsu vietējiem, protams, nekas nav labāks, taču arī somu, lietuviešu un igauņu dziedoņi bija visnotaļ iespaidīgi. Dziedātas tika dažnedažādas dziesmas sākot no tipiskām karaoke dziesmiņām, kā “Raining men” beidzot ar Džeksona “Black and White”, un pat dažu labu Nightwish gabalu.
Kad visi konkursanti bij nodziedājuši, žūrija nozuda uz pusstundu lai apkopotu rezultātus, un tad sekoja visnotaļ šokējošā apbalvošanas ceremonija. Nekāda šampanieša, nekā. Uzvarētājus pa vienam uzsauca uz skatuves, iedeva kausu, tad fiksi noknipsēja un aizsūtīja mājās. Par mūzikas bakgraundā nebija… Nu.. varbūt kādam ir citi uzskati par prestižu, bet manuprāt… nu ļoti NE!
Kopumā mēs nostartējām ļoti labi. Un viens mūsu pašmāju dziedonis, vārdā Mareks par norāva 1.mo vietu
Būs arī video, bet pagaidām bildi un aprakstu varat aplūkot šeit. Tā ir latvju karaoke fanu mājaslapa, nu… jā
Tas par karaoke, bet citās ziņās.
Šodien ir 1. aprīlis! Ak, šī joku diena. Vai jūs kāds izjokoja? Vai jūs kādu izjokojāt?
Padalīsimies pieredzē.
Adijos
)
Šodien, kāmēr sēdēju poliklīnikā un gaidīju savu elektrošoku terapiju, es atradu ļoti interesantu bukletu.
“Kā sniegt atbalstu pieaugušajiem šķiršanās gadījumā…”
Iekšā bija par šķiršanās stadijām un par to, ka jāiet pie psihologa, bet to visu mēs jau zinām.
Vislabākais bija bukleta aizmugurē zem virsraksta “Pārdomām ikvienam!”
Lūk. Ievērtējiet
Ja zirgs ir nosprādzis – kāp nost
Šķiet viss ir skaidrs, bet…
Mēs sevi pierunājam, ka vēl ir cerība.
Mēs sitam zirgu vēl spēcīgāk
Mēs sakām: “Mēs vienmēr tā auļojam!”.
Mēs organizējam sprāgušu zirgu atdzīvināšanas pasākumus.
Mēs skaidrojam, ka mūsu sprāgušais zirgs ir daudz “Labāks, ātrāks, lētāks”.
Mēs organizējam dažnedažādu sprāgušu zirgu salīdzināšanu.
Mēs sēžam līdzās zirgam un cenšamies to pierunāt nebūt sprāgušam.
Mēs pērkam līdzekļus, kas palīdz ātrāk auļot ar sprāgušiem zirgiem.
Mēs mainām sprāgušu zirgu atpazīšanas kritērijus.
Mēs apmeklējam dažādas vietas, lai paskatītos kā tur auļo ar sprāgušiem zirgiem.
Mēs sasaucam kolēģus, lai izanalizētu sprāgušo zirgu.
Mēs apkopojam sprāgušos zirgus cerībā, ka kopā tie auļos ātrāk.
Mēs nolīgstam speciālistus par sprāgušiem zirgiem.
Ja zirgs nosprādzis – kāp nost!
(A.Poriete)
Manuprāt, tik trāpīgs apraksts! Tā taču tiešām ir, kad pārtrauc kādas attiecības. Es vismaz pārdzīvoju vēl krietnu laiciņu un vai nu čīkstu par to saviem draugiem, vai arī daru visādas citas muļķības, piemēram atdzīvinu savu sprāgušo zirgu
Un ja tā padomā. Pat ja zirgu atdzīvinātu, tas tā pat neauļotu vairs tik labi kā agrāk un laika gaidā nosprāgtu atkal
J: Kā jūs uztverat šo tekstu? Vai arī jūs pēc attiecīobu pārtraukšanas dariet kādu no augšākminētajiem punktiem?
Jāsāk būs audzēt zirgu ferma 
„Es vēlētos aiziet pie dzīvniekiem…
Tie ir tik rāmi un pieticīgi. Tie neguļ bez miega tumsā un nesūdzas par saviem grēkiem. Tie nepielūdz savus senčus, kas dzīvojuši pirms tūkstoš gadiem.
Neviens no tiem uz visas zemes nav godāts vai nelaimīgs.”
(Valts Vitmens)
Pirmoreiz izlasīju citādu, kamēr skolotāja to vēl rakstīja uz tāfeles. Es nodomāju, ka piekrītu. Skolotāja vēlāk teica, ka viņu šis citāts uzrunā, tātad arī viņa piekrīt šiem vārdiem. Mana dabiskā vajadzība atrast visus argumentus, lai apšaubītu kāda viedokli, ieslēdzās. Taču pirms es paspēju īsti apdomāt dzīvniekus, es sāku domāt par to, ko domā mani klasesbiedri. Un es esmu pārliecināta, ka lielākā daļa uzrakstītu, ka citātam piekrīt, tikai tāpēc, ka skolotāja tā teica, un viņi nemaz neapdomāja šos vārdus no citas puses. Iespējams, ja skolotāja būtu teikusi, ka V.Vitmena viedoklis ir galīgi garām, arī skolēni automātiski domātu citādāk. Manuprāt, tas ir tāds kā iespaids, ko skolotāja – visvarenā persona skolā, atstāj uz mums, vienkārši skolēniem. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Tas tā, ievadam.
V.Vitmens rakstīja, ka gribētu līdzināties dzīvniekiem, un cik tie ir daudz labāki par mums, cilvēkiem, jo, redz, nav nelaimīgi, nepielūdz senčus un nedara vēl visādas lietas, pie kurām mēs esam pieraduši. Tas nav slikti, taču, manuprāt, nedaudz negodīgi pret pašiem dzīvniekiem. Kā viņš zina, ka kāds zvērs neguļ naktī bez miega, domājot par kādu, vai atceroties kaut ko. Un ja patiešām neguļ, tad kāpēc rakstnieks grib kļūt par tam līdzīgu??
Gulēt naktī bez miega ir kaut kas tik brīnišķīgs! Atslābināties un domāt par dienas gaitām. Domāt par jebko. Vai citreiz, kad nevar iemigt, jo kāds maisās pa domām, pilnīgi ignorēdams to, ka tev nāk raudiens un, ka vēlies lai viņš liek tevi mierā. Kāpēc rakstnieks neapbrīno to? Cik daudz nakšu, es esmu pavadījusi nomodā, domājot, priecājoties, vai pārdzīvojot kāda dēļ? Tas varbūt izklausās skumji, bet es šo sajūtu neatdotu neparko visā pasaulē. Sajūtu, kad tu tiecies pēc kāda, ilgojies, mīli. Kad sēžot uz palodzes, skatoties zvaigznēs, tu gaidi kādu krītošu, lai ar visu dvēseli varētu vēlēties kaut šis kāds tev būtu blakus. Vai arī vienkārši nevari iemigt, jo esi pārāk uztraucies par to, ko vilksi uz randiņu rīt. Tā ir labākā sajūta pasaulē. Tā norāda, ka tu esi dzīvs.
Dzīvnieks nav tik attīstīts kā cilvēks. Ne fiziski, ne arī domāšanā. Vai arī vismaz mums tā liekas, jo neviens īsti nav nolasījis zvēra domas. Varbūt tas domā tāpat kā mēs? Bet pat ja tā ir, tas noteikti nevar darīt daudzas lietas, kas mums nav liegtas, pat ja domā ar tūkstošreiz jaudīgākām smadzenēm, jo tā daba ir iekārtojusi. Neskatoties uz to, mēs tāpat bieži vien no rītiem vēlamies, kaut mēs būtu kaķi un nebūtu jāiet uz skolu, vai kaut mēs būtu suņi un varētu gulēt visu dienu. Šai darba dienas rītā mums neienāk prātā, ka Svētdien varēsim gulēt tik ilgi, kamēr mums plakstiņi saaugs, bet kaķis, kaut no ādas izlīzdams, nekad neaizies uz skolu.
Cilvēks ir radies no dzīvniekiem. Tas ir evolūcijas process, kuru joprojām zinātnieki apbrīno. Es apbrīnoju. Kāpēc lai kāds uz šīs pasaules vēlētos atgriezt šo procesu? Kļūt par zvēru? Neskatīties filmas, neklausīties mūziku, neredzēt pasauli visās tās krāsās, neklačot ar draugiem, velns ar ārā, neskūpstīties?! Kurš zvērs var atrast citu zvēru, aizvest to uz Vecrīgu, nopirkt tam rozi, un tad skūpstīt tik kaislīgi, ka abiem sirdis pa muti izlec ārā?! Neviens!
Cilvēkam ir forša dzīve. Lai saka ko grib, bet jebkurš cilvēks uz pasaules var savu dzīvi padarīt par labāko Visumā. Mēs taču varam tik daudz! Mēs vienkārši esam ieciklējušies uz lielām lietām, kā naudas trūkums, kā problēmas darbā, ka mēs vienkārši nepamanām maziņās lietas, kas ir turpat, mūsu acu priekšā. Un es to nesaku, lai izklausītos pēc pārgudras dzīves grāmatas, kas māca dzīvot pozitīvi. Es to saku tāpēc, ka… es nezinu. Es vakar redzēju filmu „Zombijzeme” Filma ir par puisi, kurš dzīvo pasaulē, ko pārņēmuši zombiji, baidās no visa, kas kustas un izdzīvo tikai pateicoties savam likumu sarakstam. Viens no likumiem – „Izbaudīt mazās lietiņas.” Tik tiešām… Mēs varam bēdāties par to, ka simpātija nepievērš mums uzmanību, ka rozēm ir ērkšķi, vai arī mēs varam aiziet uz par piecīti nopirkt gumijniekus un izskriet ārā bradāt pāri slapjdraņķim gluži kā bradājot pāri savām problēmām.
Izbaudīt mazās lietiņas…
Es negribu kļūt par dzīvnieku. Man patīk mana dzīve. Neskatoties uz to, ka man ir dīvainākie, neizprotamākie un sarežģītākie vecāki pasaulē, neskatoties uz to, ka man pastāvīgi sanāk sevi samocīt , jo man vienmēr iepatīkas visnepareizākie cilvēki, man patīk mana dzīve. Un man patīku es pati. Un ja pienāks brīdis, kad mani neviens nemīlēs… Ko es muldu? Mani vienmēr mīlēs. Jo es pati sevi mīlu. Un kamēr tas tā ir, varbūt viņi to nesaprot, neaptver vai neatzīst, kaut kādā mērā mani mīl arī visi apkārtējie.
Lai jums jauka dzīve
(Domraksts literatūrā)
Es to sajutu ar katru muskuli savā ķermenī.
Šorīt no rīta, kad pamodos, es bez šaubām jutos par gadu vecāka. 15…
Maģisks skaitlis. Agrāk man likās, ka 15gadīgi cilvēki ir krutākie pasaulē, jo tas ir pats foršākais vecums, kāds var būt. Kaut kas tik ļoti piesaistīja šai ciparā, ka nu tikai.
Vienmēr kaut kādos kreisajos tīņu čatiņos, es visiem stāstīju, ka man ir 15 gadi. Kopš šodienas man vairs nav jāmelo…
Tas tā, melanholiskam ievadam.
Realitāte ir daudz skarbāka.
Šodien, braucu uz mūzeni mikriņā, tērpusies vakar nopirktajās drēbēs un nāvējošos zābakos ar papēdi līdz griestiem. Iegrimusi mokās, es klausīos pleijeri un lūdzu Dievu, kaut Z būtu beigusies čella stunda. Jaundubultos piestājām un kāda meitene, kuru es vēl kāreiz pirms tam visai kritiski pētīju, izkāpa ārā. Sākām braukt, un kkas atsitās pret durvīm un pēc tam, mikriņš tākā palēcās. Es domāju, ka kkāds ledus klucis uz ceļ izkritis, bet šoferis izkāpa ārā lai kko pārbaudītu. Es vēl pie sevis nosmējos, ka bailīgs šoferis iet riepas pārbaudīt. Izrādās ledus klucis bija… tā meitene, kas izkāpa.
Viņa bija izkāpusi normāli pieturā. Verot ciet durvis, viņa ierāva tajās savu somiņu. Meitene to gribēja izvilkt, bet mikriņš sāka braukt. Viņa gabaliņu paskrēja pakaļ, bet tad pakrita un paslīdēja zem mikriņa. Nu jām. Aizmugurējais ritenis pārbrauca pāri viņas kājām…
Mēs visi izkāpām ārā un nu… es nezinu. Neko īpaši redzēt nevarēja, taču tāpat tas bija drausmīgi. Par laimi garām brauca ātrie, kurus apkārtesošie apturēja, un viņi palīdzēja meitenei. Neko tālāk nezinu.
Es zināju, ka par to ziņās neuzrakstīs tāpēc lūk – mans privātais Degpunkts.
Es ceru, ka traumas nav pārāk nopietnas un, ka viņa drīz izveseļosies.
Lūk tā. Citādi diena bija visai normāla.
Šovakar vēl uzsvinēsim ar senčiem un draugiem
Un pagaidām tehniski, es vēl rakstu kā 14gadīgs bērns. Plkst 19.oo es kļūšu par 15gadīgu sievieti. Vismaz tā es sev bērnībā biju ieborējusi smadzenēs.
Un vēl. Es sajutos ļoti vientuļa, tāpēc es izdomāju iztestēt vienu baigo lietu, par kuru es domāju jau ļoti, ļoti ilgi.
Uzticības tālrunis.
Nevajag nosodīt – tas bija domāts kā eksperiments, un nav likuma, kas aizliedz eksperimentēt.
Bet nu diemžēl, es nevarēju šo eksperimentu veikt, jo uzticības tālrunis necēla klausuli.
Tas mani īstenībā ļoti, ļoti pārsteidza. Es pārzvanīju vairākas reizes, bet tur vienkārši neviena nav. Un tas man lika domāt. A ja nu es būtu kaut kāds bailīgs bērns, kuru mājās varo, un kurš būtu šo vienīgo reizi saņēmies un piezvanījis??!
Galvenais, ka nebija par aizņemts. Manus nosacītos saucienus pēc palīdzības vienkārši ignorēja!!
Bet nu tas tā
Jautājums: kāda ir jūsu attieksme pret uzticības tālruņiem? Atbalstiet? Nosodiet? Kāpēc?
Ņu vot. Tas šodienai viss. Man ir palikušas tieši 2 stundas un 6 minūtes līdz 15 gadiem. Es eju tās izbautīt. Cya =]
I’m back =]
Tātad sāksim ar priecīgākajām no ziņām – mans ģipsis ir likvidēts. Un man tā nemaz nepietrūkst. Pamazām mana roka jau kustās. Nesen mēģināju pat klavieres uzspēlēt. Rētas gan nav īpaši daiļas, bet nu… vismaz būs ko atcerēties. Jādomā taču pozitīvi, vai ne?
Daudz visa kaut kā ir noticis kopš pēdējā ieraksta. Daudz ko es nemaz vairs neatceros. Un vispār tuvojas mana dzimšanas diena, kuru es gaidu trīcēdama. Pārsvarā manā vecumā būtu jāpriecājas par dzimšanas dienām, bet es pagājušogad atklāju, ka es jau tagad savas gaidu ar šausmām. Man patīk šis laiks. Man negribas steidzināt dzīvi un ātrāk būt pilngadīgai. Man patīk, kā mēs ar Z varam darīt trakas lietas un neviens par to neko nesaka, jo… mēs vēl esam “maziņas.” Nu bet tas viss tā. Nu jam, tātad Sestdien būs mana lielā diena, tāka, ja kādam rodas vēlme mani apsveikt vai pažēlot…
Šodien pie mums uz skolu bija ieradies profesors no Anglijas. Viņš veica aptauju lai pētītu jauniešu attieksmi pret viņu valsti un dzīvi vispār. Diemžēl no pieciem izvirzītajiem aptaujājmajiem es biju visjaunākā. To ļoti labi varēja just, kad runa aizgāja par politiku un es dabūju paklusēt. Taču sava personīgā viedokļa par cilvēkiem un patriotismu un citām lietām man netrūka.
Vēl es konstatēju, ka vecākie skolēni ir tik nenormāli patriotiski, ka bail klausiīties. Es gan to nenosodu, bet viņi runājā tā, itkā runu par to cik Latvija ir kruta būtu sagatavojuši jau mēnesi iepriekš. Vai vēl labāk – to viņiem uzrakstījuši skolotāji. Tik ļoti man tas viss likās savādi.
Taču no citiem viedokļiem visai sakarīga tauta mums skolā mācās
Dziļi vīlusies es esmu mūsu klases džekos. Šodien gandrīz apraudājos, kad cerībā saņemt kādu sieviešu dienas apsveikumu tiku brutāli apvainota. Džeki izplūda garās diskusijās par to, ka nafig sievietes jaciena, nafig jāatzīmē šī diena, nafig tas, nafig šitas. Bļāviens. Cūkas! Cik ilgam laikam ir jāpaiet lai līdz viņu smadzenēm aizietu tas, ka arī meitenes ir foršas?!
Kā var tā darīt? Latvijā vispār džeki ir kā odzes. Audzināti nu nemaz nav. Dara visu ko grib un iedomājas, ka ir pasaules kingi. tik šausmīgi. Nerespektē nu ne vienu, izņemot tos, kuri pa muti var sadot. Vēl mūsu superīgie topošie vīrietīši būvē slavu nodiršot citus… pārsvarā vājākus cilvēkus. Uhh! Tie daži indivīdi, kuriem mammas ir iemācījušas pareizi uzvesties un cienīt sievietes… to tik tiešām ir maz. 
Kā šķiet jums?
Un meitenes, kā jūs vērtējat latvju džekus?
Un vēl biki par Sieviešu dienu!
Es gribu visas dāmas, kas lasa šo rakstu no sirds apsveikt šai dienā. Es eru, ka jūs apzinaties cik būt par meiteni ir forši. Tiešām vareni. Un es ceru, ka kādu dienu nejaukie džeki tiks nolikti pie vietas. Izsvinat to, kas no šīs dienas ir palicis
Rīt došos kauties angļu valodas olimpiādē, takšto jāiet būs Garāžas Dievu lūgt.
Ceru, ka jums bija superīgs 8. marts.
Cyap
Sveiki, dārgie, =]
Visu pagājušo pusgadu mani vecāki un draugi, pat daži nepazīstami cilvēki klausījās dīkšanā par to, cik ļoti es gribu uz slimnīcu. Kāpēc? Jo man likās, ka tur ir kruti. Pēdējo reiz slimnīcā biju 3 gadu vecumā, kad apēdu “Džangelpopu” un saslimu ar angīnu. Viss ko es atceros bija tas, ka man lika rokā katetru, bet es biju pilnā pārliecībā, ka tas ir taurentiņš.
Tātad, visu pagājušo pusgadu es pavadīju cenšoties saslimt pietiekami smagi, lai mani aizved uz slimnīcu. Viss, kas man izdevās bija saslimt uz vienu dienu. Jā, es pat kārtīgii mājās pagulēt nevarēju! Biju atmetusi visas cerības, bet tad, 9. februārī, mani sapņi piepildījās!
Biju aizbraukusi ar klasi uz Jēkaba Gravu. Man, meitenei, kas pieradusi pa Alpiem vien snovot, likās ka nu šitais kalns tāds nieks vien ir. Jutos droši, jutos kruta, jutos varena, jo braucu ievērojami labāk par dažiem labiem klasesbiedriem. Pa visām stundām, ko es tur pavadīju – nokritu tikai vienu reizi. un ar to mani prieki beidzās. Es salauzu roku 2 vietās!
Pēc kritiena paliku guļot uz kalna un lūdzu apkārt esošajiem pasaukt kādu palīgā. Sev par brīnumu vispār neraudāju. Izturējos pilnīgi vēsi. Nedaudz dusma parāva vien tad, kad tā vietā lai pasauktu kādu palīgā visi apkārt tikai truli prasīja – kas noticis un vai man sāp?
Ar laiku tomēr atbrauca mocis, mani uzveda kalna galā un pēc dažiem zvaniem mammai, mani iesēdināja mašinā un pēc ilga un mokoša ceļa ar pārsēšanos, mani aiztransportēja līdz Vienības gatvē esošajai, Bērnu klīniskai slimnīcai. =]
Pirmais ko man tur izdarīja – iedūra. Tad aizveda uz rentgenu, tad aizveda uz vienu slimnīcas pusi, tad uz otru, un beigās paziņoja, ka man būs operācija un ka slimnīcā būs jāpaliek uz nakti. Par to es, protams, biju stāvā sajūssmā. Mani operēs! Man tas likās tāds piedzīvojums! Aizveda mani uz operāciju zāli. Lika apgulties uz galda. Kāmēr es bazarēju ar māsiņām, man uzvilkta cepurīti, salika vadus uz krūtīm un uzsprauda puļķi uz rādītājpirksta, kā arī deva ietestēt elpošanas masku, kurā man likās, ka skābeklis dīvaini smaržo. visu laiku es gaidīju, kad man iedurs miega zāles un es izrubīšos tā lēnām, ka operāciju seriālos, kurus mēs ar Z tik aizrautīgi skatāmies. Pastāstīju par seriāliem māsiņai un viņa teica, ka tagad būšu galvenā varone pati savā seriālā. Mans prieks bija neizmērojams. Beigās izrādījās, ka tā nodevēja to saka katram operējamajam…
Nākamais ko atceros ir kā es pamodos koridorā ar mammu blakus. Izrādās miega zāles bija tajā dīvaini smaržojošajā maskā.
Pārcelta uz palātu es iepazinos ar savām jaunajām palātas biedrenēm. Izrādījās, ka viena no viņām kādreiz bija mana klasesbiedrene, bet es biju pārāk sazāļota, lai to pati apjaustu.
Un sākot no tā brīža es sāku apjaust, ka slimnīcas dzīve ir murgs. Un lūk lūk iemesli kāpēc:
*Katru rītu mūs modināja 6:20 lai iebāztu padusē termometru. Pēc 5 min izvelk ārā un ļauj gulēt tālāk.
* Tālākgulēšana aprobežojas ar vēl kādām 6 minūtēm, pēc kurām tevi atkal brutāli uzrauj augšā lai saklātu gultu! Tas notiek šādi: Tevi izvelk no gultas. Segu zem kuras tu gulēji saklāj. Tad tev jāguļas pa virsu, tev iedod kodīgu pledu un vari gulēt tālāk ^^
* Ēdina 3x dienā. Visi ēdieni ir vai nu līpīgi, vai ūdeņaini.
Tas viss biju vienkārši šausmīgi. Uz beigām es nevarēju uz putru no rīta pat paskatīties. Atrasties vietā, kur visiem kaut kas sāp bija tik nenormāli nomācoši! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka no atmosfēras vien man roka sāpēja 2x vairāk. Kad mani veda pārsiet roku, es atklāju, ka man no ādas torčī ārā metāla stienis, kas spiežas ādā. Kad roka uzpampst tas stienis kļūst neizturams + vēl pirkstus pakustināt nevar. =[
Vistrakākās bija naktis. Katru nakti viena no meitenēm mūsu palātā krāca kā sadzēries tālbraucējs. Un kad viņu izrakstīja, un es domāju, ka nu būs svētlaime, ieveda citu meitenīti-krācējiņu. Un lai arī cik ļoti man bija viņas žēl, jo viņa arī bija salauzta un pārlauzta… naktī es viņai gribēju mest ar spilvenu.
Nu jā. Tāpēc tagad droši varu teikt: Lai arī cik ļoti man patīk slimnīcas… ar šo apmeklējumu man uz vēl kādiem desmit gadiem pilnīgi pietika. =]
Mani nākotnes plāni: pēc 3 nedēļām ģipsis tiks likvidēts un stienis tiks izvilkts (ceru, ka ļaus man to paturēt, lai būtu ko atcerēties)
Tad sāksies ilgstoša elkoņa kustināšana pēc kuras viss atkal būs super =]
Takšto centieties neko nesalauzt =]
Cya
ps. visu rakstu uzrakstīju tikai ar labo roku. par to man cepums ^.^
Makten traka nedēļa padevusies.
Vakar bija disene, un jāatzīmē, ka tā bija visnotaļ kruta.
Un es ļoti labi atceros, to, ka teicu, ka mums mūzika ir sūdīga utt. Bet nu, vakar pierādījās tas, ka diseni par krutu padara vairāk attieksme un cilvēki, un pozitīvais lādiņš, nekā mūzika.
Ar Z abas iztrakojāmies tā, ka šodien nevarēju muguru pakustināt. Sāp Viss. Ir lāāāābi
Kad no rīta, nokavējām autiņu, mēs ar Z, gaidot nākamo, sākām filozofēt. Un es nonācu pie baigā secinājuma, kuru noteikti ir izsecinājuši jau citi, bet nu kas ta man
Vārdu sakot, es pilnīgi un galīgi nepiekrītu tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka dzīve ir īsa. Mūsu dzīve ir faking gara. Labi, tas nenozīmē, ka to var neizmantot, bet pilnīgi noteikti nav pamata gausties par tās īsumu. Paskatieties uz mušām viendienītēm, vai kā viņas tur sauc. Tās dzīvo tikai vienu dienu, bet nečīkst par to. Pirkārt jau tāpēc, ka tās neprot runāt, bet otrkārt reāli, viņām tā ir vesela diena. 24 brīnešķīgas stundas pa kurām var tik daudz ko izdarīt. Bet mums? Mums ir apmēram 80 skaisti GADI!
Tas ir ~29200 mušu mūžs. Tas ir fantastiski.
Tāpēc jābeidz dzietāt “Dziesma ir gara, dzīve ir īsa, aluuus!”
Par dziesmām runājot.
Manuprāt krutākā dziesma kāda eksistē
Patiesa, stilīga un vnk forša.
Kā teiktu daži labi – vaše nais
Lūk tā.
Vēl interesanta lieta – biju uz krutu filmu.
“Doktora Parnasa iedomu pasaule”
Gāju uz filmu, pēc senča ieteikuma. Tātad pēdējā Hīta Ledžera, jebšu Džokera filma, kuras uzņemšanas laikā viņš… nolika karoti, atstiepa kājas un nu… jā.
Stāsts ir par psihu veci, kurš agrāk bija ubermūks un lidoja pa gaisu. Šis visu mūžu noslēdz derības ar velnu. Viņš tagad dabūjis nemirstību dzīvoja mierīga tūkstošiem gadu. Tad viņš satika meiteni, kurā viņš iemīlējās. Bet diemžēl starosķ ņi radosķ un viņam kā netīram bomāram šī meitene paiet garām. Velns piedāvā savu palīdzību un atdod Parnasam jaunību ar visu mirstību ar nosacījumu, ka ja abiem ar šo meiteni būs bērns, 16 adu vecumā tas tiks atdots Vellam.
Sacīts Darīts. Parnass dzīvojās ar savu meiteni, un saražo sīko, kuras dzemdību laikā dārgā sieva noliek karoti, atstiepj kājas… nū jā. Tad nu atgriežamies realitātē. Parnas dzīvo kopā ar meitu, kurai tiek melots par viņas vecumu, un viņa atsakās to pieņemt ļoti uzskatāmi bāžot visiem savus pupus sejā ar vārdiem, ka nevar būt, ka viņai 12 gados jau ir tādas melones
Vēl ar Parnasu dzīvo kaut kāds čalis, kura vārdu es nevaru atcerēties. Sauksim viņu par Elfu. Kāpēc?
Nu lūk. Viņi visi kopā ar kaut kādu punduri vēl dzīvo akmens laika treilerī. Katru dienu viņi izrāda kaut kādas slimas teātra izrādes aicinādami cilvēkus ienāk Parnsasa iedomu pasaulē un kļūt laimīgiem un blā, blā. Nevienu tas neinteresē izņemot kaut kādus alkašus. Tātad slimas šīs izrādes it tāpēc, ka 15 gadīgā meitene dejo kaut kādas arābu erotiskās dejas, bet elfs… nu tēlo nojūgušos elfu. Un Parnass tikai pālī sēž uz staba un kaut ko bubina.
Milzu pavērsiens notiek, kad ģimene zem tikta atrod pakārušos Hītu Ledžeru. Viņi viņu atdzīvina, viņš atrij norīto svilpīti un pievienojas šiem ļaudīm. Sākumā viņš nezin kas viņš ir, ko dara, kā jāelpo un tā tālāk, bet viņš ļoti iepatīkas Parnasa meitai, kad noloba Elfa vistiņu Tas nekas, ka viņš ir pilngadīgs un viņa ne
Elfam tas nebūt nepatīk, jo viņam pašam patīk Parnasa meita un viņas pupi. Kādu dienu greizsirdīgajam Elfam sejā ielido avīze kurā ir Ledžera bilde un rakstā zem tās atklājas, ka viņš ir kaut kāds pedofils, kas iejaukts bērnu Dirty business labdarības biedrībā or smth. Nu lūk. Elfs cenšas visus brīdināt, bet Ledžers sāk darboties izrādēs, pievilina meitenes un rauj baigo piķi, tāpēc visiem vienalga, pedofils viņš vai ne, Parnass tikai dzer
Kādu dienu pie viņa atnāk velns, lai atgādinātu, ka pēc dažām dienām viņa īpašumā nonāks Parnasa meiča. Lai to novērstu tiek noslēgtas derības. Kurš pirmais savāks piecas dvēseles uzvarēs un dabūs meitu. Tad notiek dvēseļu vākšana, es pat nesapratu kādā veidā, vārdu sakot, aj.
Beigās… es nesapratu kādas bija beigas.Itkā beidzās viss ar to, ka Parnasa meita kļuva par 5. dvēseli. Kādā veidā? Nezinu.
Filmas mīnuss bija tāds, ka sižets bija kaut kāda laža, bet visu atspēkoja Ledžera un pārējo 3 aktieru, kas viņu beigās tēloja sniegums.
Un superīgi, vnk ģeneāli. Ledžers mira filmēšanas laikā, tāpēc filmā tika iesaistīti vēl 3 aktieri – Džonijs Deps, Džūda Lovs un Kolins Ferels. Triks nostrādāja šādi – reālajā dzīvē Ledžers ir Ledžers. Filmas laikā viņš 3 reizes Parnasa iedomu pasaulē ienāca kā cits aktieris. Sākumā Deps, tad Lovs un 3. reizi līdz filmas beigām – Ferels
Man ļoti patika gan ideja gan izpildījums.
Citādi gan sviestaina filma, un visticamāk, ja nebūtu šie aktieri, es nafig neietu uz tādu.
Ja kāds no jums ir bijis – padalieties ar viedokli
Tāda lūk mana nedēļa.
Un dzīve tiešām ir gara, ja ir pareiza attieksme. Man piem. likās, ka šī nedēļa bija tik gara kā gads Superīgs gads
Cya
Sveikiņi.
Nesen (ok sen) youtube čakarējoties atradu veselu videoklipu sēriju no čēnela ar nosaukumu, ja nemaldos “curebadbreath” Jā, tieši tā.
Vārdu sakot kā es vēlāk noskaidroju tās ir reklāmas. Tātad reklamējamais produkts saucas “OraBrush” un tas itkā esot līdzeklis pret sliktu elpu. Kas tieši ir OraBrush? Tā ir tāda kā zobubirste mēlei. Un tā izskatās šādi
Man jau liekas, ka izskatās ūber-kruti. Bet nu, noskatoties (manuprāt vislabāko) reklāmu konstatēju, ka nav iespējams, ka šī birstīte, kas sastāv no plastmasas spalvām un četrstūrīša galā ir tiešām tāds brīnumlīdzeklis. Tāpēc es aizmirsu par šo pasākumu. Bet tad,pēc kāda laiciņa es atkal netīšām uzskrēju šai reklāmai, un uzķēros. Tur bij teikts, ka man jāapmeklē viņu mājas lapa un es dabūšu savā īpašumā Orabrašu par baltu velti. Es izdomāju šo izčekot un izrādās, ka tas ir gandrīz patiesi. Viss, kas bija jāizdara bija jāiesaka OraBrašs saviem draugiem feisbukā. Nu, man tāda nav, tāpēc es izmantoju mammas akauntu un randomā aizsūtīju reklāmu viņas draugiem. Pēc tam man teica, ka nu varu tikt pie savas balvas… gandrīz pa velti. Jāmaksā bij vienīgi par šippingu. Es tālredzīgi paņēmu uzreiz divas ^.^
Pasūtījums tika veikts un es sāku gaidīt.
Gaidīju, gaidīju, gaidīju, un pēc mēneša, kd biju zaudējusi visas cerības beidzot sagaidīju. Laikam tur slēpjas tas lētuma āķis, jāgaida ir pusgadsimts, kāmēr tiec pie kārotā. Bet teikšu jums – ir tā vērts.
Birstīte ir vienkārši superīga. Spalviņas ir tik mīkstas un patīkamas, un kāts ir garš un ērts. Bet svarīgākais protams ir rezultāts.
To nu es arī sāku testēt.
Tātad lai jūsu OraBrašs strādātu jums ir jāiztīra zobi, jāizskalo mute, tad jāiebāž mutē OraBrašs, jāparīvē tas gar mēli, tad jāaizstumj līdz mēles galam un jāvēlk viss ārā un tad jāskatās kas iznāca ārā. Un rezultātā jums jāredz briesmīgs dzeltans purva briesmonis, kas skatās uz jums un smīn
Nu… Neskatoties uz to, ka es vienmēr sāku rīstīties, darbojas tiešām labi. Ne savaino mēli, neko. ļoti mīksts un jauks dizains. Bet par tiem briesmoņiem, kam itkā būtu jānāk nost no mēles. Nu nezinu, es neredzu nekādu drausmīgu, dzeltenu šausmoni. Nav jau tā, ka nenāk nost nekas, bet nu, nekas tāds, kas mai pārsteigtu kā visus tos aptaujātos cilvēkus reklāmās, kam acis no kātiņiem lec laukā.
Bet nu varbūt tā ir tikai manas mēles īpatnība.
Galu rezultātā, aizvācot to, kas man uz tās mēles tomēr ir, es tiešām jūtu atšķirību. Mēle jūtas tīrāka un maigāka un foršāka.
Nezinu kā ir ar tām elpām, bet komforts noteikti ir
Tiešām iesaku jums izmēģināt. Tik lēti neko šai krīzes pārņemtajā pasaulē vairs nevar dabūt. Tas nekas, ka jāpagaida. rezultāts ir tā vērts. Domāju, ka ja šitos popularizēs, tad beigās OraBrašs ietilps katra cilvēka rīta un vakara skaistumkopšanas rituālos
Tiešām superīga ideja un superīgs produkts. Paldies Dr. Bobam Vagstafam ^.^
Jautājums: Vai kādam no jums jau ir īpašumā OraBrašs? Kā darbojas?
Cya later
