Ļoti svarīgs juceklis. :)

Archive for the ‘Pārdomas’ Category

Intuitīvā gulēšana un mandarīni

Brīvlaiks ir lieliska lieta. Šodien pamodos četros pēcpusdienā. Cik gan cilvēki spēj nogulēt vairāk kā 12 stundas? Pat man ne vienmēr sanāk, jo ir tas brīdis, kad tu sāc sapņot. Tad, kad es sāku sapņot, es ar skumjām aptveru, ka sapnis signalizē, ka drīz jāceļas. Tā ir vienmēr. Dziļākajā miegā cilvēks nesapņo, taču kad smadzenes sāk noskaņoties uz celšanos, pārādās sapņi. Taču to, kāpēc mēs pamostamies  visinteresantākajā brīdī, es nesaprotu.  Kāpēc zvana modinātājs, vai savajagas uz tualeti, vai vienkārši miegs pazūd tieši tad, kad tavs sapņu supervaronis sāk vilkt nost masku, vai arī NASA direktors saka, ka tūliņ atklās man noslēpumu, kas izmainīs pasauli? Nesaprotu. Taču, neskatoties uz grūtībām, kuras jāpārvar, lai gulētu, man reizēm sanāk šīs ekstrēmās skaistumkopšanas sesijas, kas ilgst no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram.

Kad pamodos ārā bija tumšs. Jā es priecājos, par bezgalīgi garo miegu, tomēr nedaudz saskumu par to, ka esmu nogulējusi visu dienu. Laikam mana draudzene, kurai nepatīk gulēt ilgi sāk mani konvertēt. Viņai riebjas kavēšana, ko es saprotu, tomēr nespēju mainīt savu tieksmi nemitīgi kavēt. Un vēl viņa uzskata, ka ilgā gulēšana no rītiem ir laika izniekošana, par ko es sākumā biju šokā, taču tagad pamazām sāku saprast. Nez, varbūt tiešām pienāks laiks, kad es sākšu iet gulēt desmitos un likst modinātājus arī brīvdienās. Un varbūt tas nemaz nebūs tik slikti.

Labi, jābeidz. Gulēšana nav tas, par ko es šodien gribu parunāt. Atlikušajā šodienā es lasīju grāmatu. „Jūtu pasaule” stāsta par intuīciju un to, kā mums tajā jāieklausās un tad dzīvē viss būs labi. Daudzām lietām es piekritu, taču dažas mani mulsina. Varbūt, kad es patiešām pabeigšu šo grāmatu, pār mani atausīs gaisma, taču pagaidām liekas, ka šis breinvašs nemaz nav tik iedarbīgs. Spriežot pēc tur rakstītā, mēs pārāk daudz domājam ar saviem racionālajiem prātiem un par maz ļaujamies jūtām. Intuīcija – galvenā sajūta mūs varētu izvest cauri dzīvei kā laimīgus un veselus cilvēkus. Un ja mēs neklausam intuīcijai, tad mūs nomoka slimības un mēs esam rutinizēti un nelaimīgi pelēkās masas elementi. Kas mums jādara lai attīstītu intuīciju? Jāatslēdz ķecerīgais zvanu noteicējs un jācenšas uzminēt, kas zvana kā arī jācenšas uzminēt, cik rāda pulkstenis.  Nu labi. Bet parunāsim par pirmajiem iespaidiem. Grāmatas autors uzskata, ka tie vienmēr ir pareizi. Un nevajag klausīt savam prātam, bet gan sirdij. Hmm… Vai tiešām.

Šovasar es iemīlējos. Pirmoreiz un daudz daudz daudz. Mamma un draudzenes man teica, lai es nesteidzos ar visu, bet pasēžu, padomāju, izvērtēju, bet man tas viss likās muļķības. Mīlēt tagad un tūlīt – to man teica mana sirds. Gribēju uzturēties viņa sabiedrībā katru dienu, gribēju būt ar viņu vairāk, izzināt viņu, elpot viņu, skūpstīt viņu. To visu man kliedza mana sirdsbalss. Mana prāta balss, gan nedaudz piekrita padomiem un domāja, ka ja jau mīlestība tik liela, nepazudīs, ja nemetīsies tajā pa galvu, pa kaklu. Taču prāts tika noslāpēts, jo sirds guva virsroku. Un kā jums šķiet, kas notika? Viņiem bija taisnība. Pagāja daži mēneši un mans lielais mīlestībs sāka parādīt savas ne tik mīlamās puses. Nenoliegšu gan, ka mīlestība bija un vēl ir īsta, bet šodien es tā domāju.. Ja es būtu rīkojusies racionāli, vai nebūtu bijis labāk? Mēs ļoti pieradām viens pie otra, varētu teikt – saaugām, un tāpēc sāka līst ārā pūķi – jo zuda kautrīgums, kauns, bailes, viss bija tik pašsaprotams. Un bija skaisti. Reizēm  vēl ir skaisti, bet tagad kaut kā biežāk mans iekšējais egopūķis protestē pret visādām nekrietnībām, kas gadās mūsu ceļā. Tātad – grāmata. Pirmie iespaidi mēdz būt maldinoši. Tas ir vispār pieņemts, nerakstīts, varbūt rakstīts likums. Vai varbūt nav maldinoši? Kā jums šķiet? Vai kļūdāties cilvēkos? Varbūt kāds, kurš jums sākumā nepatika, kļuva par jūsu labāko draugu? Bet varbūt viņš nozaga jūsu labsajūtu nākamajā?

Kam klausīt? Prātam vai sirdij? Es savos gados dzīvoju pēc uzskata, ka pagaidām viss ir pietiekami nenopietns, lai sasteigtu mīlestību, sabojātu to, atjaunotu to, nobastotu skolu kādreiz, jo es esmu vēl veselus 2 gadus tālu no „nopietnās dzīves”. Bet vai tāda vispār pienāks? Vai tiešām pienāks diena, kurā es ar galvu sapratīšu, ka nav ko klausīt sirdsbalsij, lai nosargātu savu darbu, kas man nenes prieku, vai jānosargā attiecības, kurās es jūtos slikti? Man negribās. Negribās, negribās, negribās! Es gribu turpināt kalt savu laimi un turpināt slepus smērēt rokas ar eļļu ikreiz, kad kāds man cenšas uzspiest sava viedokļa važas. Es gribu dzīvot harmonijā ar savu pūķi. Jā, mans pūķis ir egoists. Bet viņa galvenajās interesēs ir tas, lai es justos labi. Un man ir pietiekami daudz sirdsapziņas, lai man neliktu labi justies kas tāds, kas šo sajūtu laupītu citam. Vai egoisms ir slikta lieta tādā gadījumā? Vai jāļaujas pirmajiem iespadiem?  Vai maksimāla dzīvošana mani reiz nomocīs? Vai man gribās mandarīnu? Jā, gribās gan. Arlabunakti.

 

Es vēršos pie Dieva… pēc visiem vēstules rakstīšanas kritērijiem.

Sveicināts, Dionīs!

Kā Jums klājas? Izskatās, ka visai labi, jo Jūsu pielūdzēju skaits ir ļoti palielinājies. Ha, puse manas klases pielūdz Jūs katru piektdienu. Bet nu teorētiski man par to rakstīt nevajadzētu tāpēc, ka mēs šeit, skolā, izliekamies, ka skolēni nedzer un skolotāji tam tic. Tāpēc vēršos pie Jums ar citu problēmu, proti, Jūsu patiesākajiem pielūdzējiem, tiem, kas Jūs godājot iedzer (vai nodzeras) katru dienu un tad, izpilda savas lūgšanas centrāltirgus tramvaja pieturā, ar visām ķermeņa daļām dievbijīgi pieskaroties asfaltam un liekot visiem garāmgājējiem ošņāt viņu smaku, kuru iegūst nemazgājoties, kas arī acīmredzot pieder pie pielūgšanas rituāliem.

Alkoholisms – tā mēs dēvējam šo, pret Jums vērsto, reliģiju. Patiesībā tā ir visai liela problēma pie mums, tāpēc vēršos pie Jums – vīna, ekstāzes un saindēšanās dieva. Tiesa gan jāatzīst, ka vīns vairs nav tik populāks, kā laikos, kad par Jums rakstīja mītus. Tagad Jūsu pielūdzēji ir pievērsušies kam stiprākam un vairs to nešķaida, bet gan uzkož ar gurķīti. Un rezultātā tas būtiski ietekmē manas pilsētas un valsts labklājību. Braukt sabiedriskajā transportā ir kļuvis nepatīkami, jo bieži vien nākas atrasties blakus Jūsu kulta piekritējam, kāmēr viņš lūdzas. Es nebūt negrasos diskriminēt  ticību! Tāpēc piedāvāju šādus rīcības variantus. Pirmkārt -  iekārtot Jūsu  kulta pielūdzējiem vietu un ieviest laiku, kad lūgties tā, lai netraucētu citiem. Otrkārt – Jūs varētu pārskatīt, kā Jūs godina, un izvērtēt, vai Jūs tas apmierina. Vai Jūs apmierina tas, ka vīna malkošanas un baudīšanas vietā, Jūsu kulta pielūdzēji ar saviebtām sejām „ierauj” mēriņu un lādējas par to, ka viņiem dedzina kaklu? Manuprāt, šeit jūtama nolaidība, Dionīsa kungs. Es saprotu, ka Jūs, iespējams, esat ļoti aizņemts ar… Jūsu dzīvi, bet, manuprāt, ja jau esat dievs, Jums būtu jāievieš kārtība savu pielūdzēju starpā.

Cerēsim, ka Jūs saņemsiet manu vēstuli un piekritīsiet palīdzēt. Uzskatu, ka Jūsu pielūgšana mērenā veidā un ar baudu varētu būt visai jauka. Šķiet, ka jūsu pielūdzēji, gluži kā mūsu Jāņu svinētāji, ir nedaudz aizmirsuši pašu šo alkohola lietošanas jēgu. Cik atceros – Senajā Grieķijā vīnu dzēra, lai attīrītu dvēseli. Pie mums šodien alkoholu lieto, lai attīrītu galvu no smadzeņu šūnām.

Lūdzu, palīdziet mums!

Ar cieņu
Anete

 

30 sekundes līdz Marsam… Rīgai… Arēnai… Šņuk…

Helōū.
Es bīīīījūūū. Biju uz 30 seconds to Mars konci šovakar arēnā. Un konstatēju ar šausmu, ka vairs nēesmu uber-fan-girl. Eh.. Nu jā, jāatzīmē gan, ka koncerts bija visnotaļ… daļējs. Vasarā biju aizvizinājusies līdz Tallinai, kur viņi arī koncertēja. Toreiz mans iespaids bija labāks. Grupa izskatījās stilīgi, aktīvi iesaistījās koncertā, komunicēja ar skatītājiem un pats galvenais… skanēja! Izdziedājos un izlēkājos un braucu mājās jaukā noskaņojumā.

Šajā koncertā visu glāba tikai pēdējās 10 minūtes.
Lūk kā man gāja.
Uz iesildītājiem šoreiz nebiju, kustināju kājas, cik ātri varēju, lai paspētu uz pašiem pusdeviņiem, kad grupai bija jāsāk. Ieradāmies tieši pusdeviņos, iekārtojāmies savās vietās (jā, šoreiz eksperimentālos nolūkos, sēdējām sēdvietās. Jāatzīmē, ka visai jauki tā skatīties koncertu. Tāpat dabūjām i izlēkāties i izdejoties.  Vienīgā problēma bija cilvēki, kas visu laiku līda uz kāpnēm, tādejādi nobloķējot mums skatu uz skatuvi. Nācās visu laiku viņus pieklājīgi iztrenkāt. )
Tātad esam iekārtojušies savās vietās un gaidam… un gaidam… un gaidam… un gaidam… un gaidam un gaidam un gaidam. Tas bija tik garlaicīgi, ka daži klātesošie sitās ap sienām, savukārt citi sāka skandēt hokeja kluba “Dinamo ” Rīga saukli (Tikai Rīga, tikai Dinamo!!) Pēc pusstundas ilgas gaidīšanas uz ekrāniem (uz viena ļoti raustīgi) paradās filma ar grupas dalībniekiem galvenajās lomās. Fonā bija viņu mūzika un pats mākslas darbs bija… neparasts. Jā, tā laikam tas būtu jāsauc. Filma bija visai gara, un jāsaka.. man pat tīri labi patika. Ja ne no sižetiskā viedokļa, tad tehniski uzfilmēts bija forši. Kad tā beidzās, atkal iestājās tumsa un skatītāji spiedza un kliedza. Izmantoju šo laiku lai pavērotu klātesošos. Visai dīvaini izskatījās reperis, kas blakus sektorā stāvēja kājās. Vai tiešam 30 seconds to Mars ir arī tādi piekritēji? Koncertus viņš noteikti nevarēja būt sajaucis, jo fanoja viņš zvērīgi. Vēl citi bija atnākuši ar pom-pomiem, plakātiem, no “spīdkociņiem” izgatavotiem 30STM firmas trijstūriem, kāds bija atnācis pat ar lielu dakšu.
Tad filma sākās vēlreiz. Neizprotamu iemeslu dēļ, tā tika palaista vēlreiz, bet kad pēc 3 minūtēm kāds laikam to apjēdza, tā tika izrubīta. Ilgi kāds čakarējās ar skatuves gaismām un tāāāād beidzot iznāca pati grupa.
Tās līderis Džerads Leto bija saģērbies kā Indiana Džonss, kas man likās visai amizanti.  Un kā viņi sāka dziedāt tā… nekā nevarēja saprast. Ģitāra tik skaļi gāja pāri Leto izmisušajiem kliedzieniem, ka pat dziesmās, kuras zinu, nevarēju saprast tekstu. Akustiskajās, liriskajās dziesmās, savukārt visu varēja dzirdēt perfekti. Vienīgā problēma – to bija TIK NEŽĒLĪGI DAAAUDZ. Koncerta vidū man pilnīgi sanāca miegs, kas nekad nenotiek šāda veida pasākumos. Rokkoncerts, taču galu galā. Lēnākais manā mūžā, bet tomēr rokkoncerts!
Taču par spīti visam šim miegainumam laiku pa laikam visai spēcīgi pavīdēja grupas tagad slavenais sauklis THIS IS WAR. Es nesaprotu. Varbūt tāpēc, ka vairs neesmu pieskaitāma pie ūberfaniem, bet es nesaprotu. Tik naidīgs mesidžs. Kāpēc? Kas ir karš? Kāds sakars? Un āpāc cik publika bija atsaucīga. Visi kliedza FIGHT, FIGHT… WAR YEA! Vai kāds, kas saprot, kāpēc viņi šo saukli popularizē, var mani apgaismot? To jau es Tallinā ievēroju…

Taču, kā jau teicu, kad koncerts bija beidzies, tad kļuva jautri. Kad grupu atsauca atpakaļ, viņi, gluži kā Tallinā uzrāva dažus desmitus cilvēku zu skatuves un nodziedāja pēdējo dziesmu, tad lika visiem pietupties un lekt, un tad pateica, ka Latvija, gluži kā visas citas valstis, kur viņi ir koncertējuši, ir labākā valsts pasaulē.
Vēl daži jauki momenti no šova – uz skatuves uzrāva divas meitenes no pūļa papļāpāt, Leto arī aktīvi komunicēja ar pūli, un inetersanti bija tas, ka visos viņa dziedāšanas “spotos”  bija novietotas webkameras, kas translēja video uz ekrāniem. Un tad viņš visādas jocīgas sejas mums visiem par prieku pakorčīja Tādejādi tika panākts efekts, ka arī superzvaigznes ir cilvēki kā mēs. Vienīgais neveiksmīgais piegājiens bija, kad Leto skaņoja savu ģitāru. Viņš ne tikai laiku pa laikam uzbrauca pūlim, lai šie aizveras, jo viņš, redz, skaņo giču, bet beigās to tā arī neuzskaņoja. Es ar savu kreiso solfedžo trenēto ausi dzirdēju, ka īsti precīzi tā neskan, bet nu, gan jau, ka fani to nepamanīja

 

Tākā jā. Koncerts bija strikti okej. Ne labs, ne slikts. Vēlreiz iet galīgi negribās, taču labprāt palasīšu jūsu viedokļus, ja kāds cits vēl bija
Vēl man, klišeju aizstāvei, patika konfeti un serpentīni Tas, kopā ar klasiskajām bumbām, piešķīra šovam vismaz kaut kādu šovu )

Lūk tā man gāja šovakar.
Un ko darījāt jūs?

Par ūdenstorņiem

Agrāk, pirms daudz, daudz gadiem, kad vēl dzīvojām Jūrmalā, mēs ar tēti bieži kopā braucām nolikt mašīnu garāžā. Pēc tam lēnu garu čāpājām uz mājām. Vienmēr sanāca iet garām Kauguru ūdenstornim. Es ar savu trīs gadus veco prātu štukoju, kā gan tajā ūdenstornī varēja dzīvot ūdens. Man bija pierādījumi, ka ūdens tur bija, jo dažas dienas zem augšējā bunduļa sūcās ūdens, atstājot pleķus uz torņa sienām.

Un nu draugos es izlasu tādu šausmu.
“Kurš vēl bērnībā domāja, ka ūdenstornis ir pilns ar ūdeni?”

!!!
Ko?! Vai mana bērnības filozofija tiek apšaubīta? Kā ūdenstornī var nebūt ūdens? Kā var biezpienmaizē nebūt biezpiena? Kā var  interneta kafejnīcā nebūt interneta? Drausma.

Bēēt, ievilksim dziļi elpu, viss ir kārtībā. Ir, vai vismaz bija, ūdenstorņos ūdens.
“Ūdens rezervju nodrošināšanas iekārta – parasti ūdens tornis vai ūdens tvertnes, kas nodrošina ūdens rezervi kā vienmērīgam sadzīves patēriņam, tā arī avāriju gadījumā ūdensapgādes sistēmā vai ugunsgrēka gadījumā” http://www.videsrisinajumi.lv

Zināju, ka filmas nemelo. Aquamarine – filmā par nāriņu, tā dzīvoja ūdenstornī.
Lai tik pamēģina man kāds apgalvot, ka ūdenstornī nav ūdens. )
Tiesa gan, esmu dzirdējusi, ka tagad modernizētajā pasaulē, ūdenstorņi vairs nav tik populāri. Tagad ir citas ūdens krātuves un ūdenstorņi pamazām iet pensijā

Vēl es gribētu parunāt par vēstures avotiem.
Vai kāda notikuma rakstista oficiālā versija tiek uzskatīta par vēstures avotu? Manam vēstures skolorājam tā nešķiet. Viņš, pāris reizes deklarējis, ka nevēlas ielaisties diskusijās, man ielika 5 par prezentāciju. Tēma – vēstures avotu viltojumi. Prezentācija bija visai forša. Atradu oficiālo versiju par to, kas notika 11. septembrī Pentagonā un tad kārtīgi apstrīdēju 11 faktus, ar kuriem tika skaidrots notikušais. Beigās secināju, ka neveiksmīgs viltojums ir viss pasākums.
Skolotājs man pateica, ka saturs neatbilst tēmai.

Tiešām?

Kas tad var tikt uzskatīts par vēstures avotu?

Raksts par rakstu rakstīšanu

hmm. Izlasot pēdējo postu, konstatēju baigo fīču. Es vairs nerakstu (un nevaru rakstīt) kā agrāk.
Visiem maniem lasītājiem ļoti patika mans rakstības stils apmēram 2 gadus atpakaļ. Visi, arī mani senči teica, ka esmu baigais malacis, rakstu forši, smieklīgi, interesanti utt. Un tagad, pēdējā laikā, rakstīju tikai skolai un es nevaru saprast, kas notiek. Bija literatūrā jāraksta viena recenzija, pēc izlasīšanas mamma teica, ka tur galīgi nav mana agrākā šika iekšā, esot pliekans utt. Tas  bišku iedragāja manu nemazo ego  bet nu labi, pārvārīju.
Taču tagad, kad es patiešām sāku piedomāt pie tā, kā es rakstu, precīzāk – kā man sanāk rakstīt, es konstatēju, ka laikam patiešām mans stils ir paaudzies. Vai izmainījies pavisam. Nezinu vai labi, vai slikti, bet man ir jušana, ka es vairs nevaru un negribu rakstīt kā mazais maksimālistiņš, kas es biju pirms 2 gadiem. Man vairs īsti negribas (tik bieži) rakstīt naidīgus rakstus un visus saukt par kropļiem. Man gribas rakstīt mierīgi, ar humoru, bet nevis ar jēlumu. Varbūt padomāt vairāk un iemācīties labāk izteikt savas domas. Vai tas mani notrulinās? Ja nu te ir palicis kāds lasītājs, kā tev liekas? Ar ko agrākie posti atšķiras no tā, kas ir tagad?

 

Manas pusaudža pārdomas.

Čau!

Šeit  viss ir tik putekļains –  metafora, protams

Jā gan, sen nav nekas rakstīts. Nezinu, kāpēc. Iespējams, pēc sava lielā radošā lidojuma man aptrūkās par ko rakstīt, vai arī slinkums ņēma virsroku, vai arī… nu jā. Bet nu, liela pauze ir ieturēta.
Un nu man atkal, kā jau vienmēr ir uzradusies problēma.
Man ir draugs.

Un kā jau viņa pati to atzina, mana mamma to īsti nevar pārvārīt. Viņai liekas traki, ka viņas vietu, kā manu mīļāko un labāko draugu tagad sāk aizņemt (vismaz viņas skatījumā) kāds cits. Kāds apmīļo, sabučo un pavada laiku ar viņas mazo meitiņu, un pasaule brūk kopā. Šūr, tas viss ir saprotams, arī es sākumā nespēju pie tā pierast. Ka man ir parādījies jauks draugs, ar kuru man patīk dzīvāties kopā un kurš mani dara laimīgu. )
Bet mamma nav tik lielā sajūsmā. Un šeit nu parādās dažas domstarpības.
1.) Viņai liekas absolūti un nenormāli nepieņemami, ka mēs laiku pa laikam sēžam manā istabā un skatāmies filmas. Viņai tā ir kopdzīve, kuru man vēl nevajag, un labāk viņai patiktu, ja viņš atnāktu pie manis ciemos uz 1 stundu dienā un tad varbūt izvestu nelielā pastaigā. Bet mēs, redz visu laiku sēžam istabā un tas nav pareizi.
Jā, tas tik tiešām nebūtu pareizi, ka mēs visu laiku sēdētu istabā,  bet problēma ir tajā apstāklī, ka tā nemaz nav. Mēs ejam uz sporta zāli, uz boulingu, uz kino un vēl viskur, bet šķiet, ka viss, ko mamma redz ir laiks ko mēs pavadām manā istabā. Un ko tad mēs tur aizligtu daram? Sēžam apskāvušies, skatāmies filmu, bučojamies, vienkārši izbaudam viens otra klātbūtni. Vai tā ir kopdzīve? Manuprāt, daudz lielāka kopdzīve būtu tad, ja patiešām dzīvotu kopā.
Un tas mūs aizved pie nākamās problēmas.
2.) Pa nakti palikšana…
…ir kaut kas nepieņemams, par ko ir jāsāk ārdīties. KOPDZĪVE!!! n-nu…. nav! Vai tad ir? Nu kā tā var būt kopdzīve, ja mēs vienreiz teiksim… 2 nedēļās paliktu viens pie otra pa nakti? Kurš tad tā dzīvo kopā?

Vai viņai ir taisnība? Vai arī es pārāk daudz cepos?
Kā jums šķiet?

Un, jā es saprotu, ka visdrīzāk atbildes varētu būt: “Viņa tevi mīl, un dara to tevis pašas labā un.. un..” Jā, pieņemu to, bet kas tad tieši ir tas, kas šajā situācijā tik būtiski ietekmē manu dzīvi. It īpaši, kas tik ļoti mainīsies, kad man būs 18 un tad, nu es varēšu i pa nakti palikt, i darīt, ko gribu?

Vai būs kaut kāds apgaismības mirklis? Vai dzimšanas dienā es jutīšu iekšējas pārmaiņas? Būs salūts? Kas?
… kad man palika 16, dzīve īpaši skaidrāka nekļuva…

Un kā jums vispār iet, sen neredzētie? )

All shook up!

Man ir jāuzraksta vēstule Širlijai Basijai.
Jūs nedrīkstat nezināt, kas viņa ir. Diamonds are foreveeeeerr….!

Kāpēc man jāraksta? Jo man ir tā pati problēma, kas piemeklēja viņu… ap 1975. gadu? Tad gan jau tika izdots viņas Singles Collection, bet nu tas nemaina faktu, ka viņa, gluži kā es tagad, bija iemīlējusies. O jā, mīlīši! Un tā nav vienkārši mīlestība! Tā ir tā, par kuru visi saka, ka tie, kurus tā ir piemeklējusi, neko nezin par īstu mīlestību! Tā ir tā diženā, neko nesaprotošo, pusaudžu mīlestība – tātad vistrakākā no visām. Un jā, tā skārusi arī mani. Esmu iemīlējusies, tiesa gan nevisai veiksmīgi? …amm, bišku garām? Aj, ko nu tur. Totāli-katastrofāli-anormāli-vājprātīgi-šķērsām! Pilnīgi un galīgi! Ak vai.

Nu lūk. Un tāpēc, ka nezinu Širlijas adresi, kā arī, jo es vienkārši esmu pierunājusi visiem, kas klausās pilnas ausis, tagad es izpaudīšos šeit. Un visiem jums – trijiem dullajiem, kas katru dienu iečeko vai nav jaunu rakstu, tas būs jālasa.

Viņš ir saksofonists. Protams. Kā jau visās lieliskākajās problēmas manā dzīvē, arī šajā figurē saksofonists. Story of my life.
Viņš ir nejauks, un pofigistisks un lielisks! Un paskatieties, ko tas man dara! Es rakstu rakstu,  (haha,rakstu rakstu ) par džeku, kurš man tik ļoti patīk, cik vien uzmanīgi iespējams, lai neatstātu nekādas īpašas iezīmes, kas varētu ļaut kādam vai viņam pašam sevi atpazīt, ja nu gadījumā viņa mamma vai kaķis lasa manu blogu! Tas taču ir galīgi traki. Ak, jūs, lasītāju čupiņa, palīgā.
Ko jūs darāt, kad atnācis ir LoveSlimībs?

Un lecot uz priecīgāju noti…
Vai kāds ir gājis aktierkursos? Šodien uzgāju ScreenVision piedāvājumu,un man likās varen interesanti pamēģināt,kas un kā tur notiek. Varbūt kāds no jums vēlas man piebiedroties?

Ok.

Sarkanā braucošā kapuce, jeb…

Sarkangalvīte! Hooray!

Wouw, divi raksti vienā dienā! Man ir iekodis kāds tarantuls vārdā Es-Negribu-Rakstīt-Kultūras-Dienasgrāmatu-Skolai-Tāpēc-Izgāžu-Savu-Kreativitāti-Vecajā-Mīļajā-Blogā. Ak tarantuli. KO es bez jums iesāktu?

Kā varam spriest pēc virsraksta raksts būs par šobrīd kino apskatāmo Sarkangalvīti Amandas Seifrīdas izpildījumā. Brīdinu: būs kāds spoileris… bet varbūt ne.

Jā būs gan. Filmu gaidīju ilgi, jo ilgi šā iemesla dēļ – apbrīnoju galveno varoni atveidojošo aktrisi. Tikko radās izdevība, joņoju uz kino ar mammu padusē un platām acīm skatījos “Krēslas” direktores jaunajā veikumā. Bail to teikt, bet Tvailaits gandrīz bija labāks. Ketrīna nūū! Iespējams, ka sižetam nebija tik lielas vērtības, vai arī vampīri vienkārši ir krutāki par vilkačiem, bet nu arī “Krēsla” nebija nekāds Eat Pray Love sižeta ziņā. Tāds pats pusaudžu pievilinātājs, tikai lūk kaut kas tur bija… labāks.
Neteikšu, ka Sarkangalvīte bija slikta, nebūt ne. Man vienmēr patīk vērot Amandu un kādu smuku puisi, kas tēlo slikto/labo/vidējo, taču pa starpu Gerija Oldmena kliegšanai un Amandas nepārtrauktajam apjukumam.. filma bija nedaudz garlaicīga.
Starp citu, vai tagad tas tā ir stilīgi  – supernatural filmās galvenajām varonēm būt patstāvīgi apjukušām. Šis Belliskums, ko aizsāka pati diženā, parādās ne tikai “Sarkangalvītē” bet pat manā tik mīļajā seriālā par vampīriem “The Vampire Diaries.” Elēnas (galvenākās) tēlošana  sastāv no stostīšanās un sirdi plosošas neizpratnes par visu notiekošo. Neskatoties uz sēriju ārprātīgo tumšumu un dramatiskajām ainām, ir visai ņirdzīgi skatīties “Previously on…” seriāla sākumā, kur mums tiek atgādinātas iepriekšējie svarīgie notikumi, ja nu kaut kas ir piemirsies, un konstatēt, ka Elēnas balss tonalitāte vispār nemainās.

Atgriežoties pie Sarkangalvītes. Stāsts ir par ciematu, kuru apsēdis vilkatis, kas… ēd. Iedzīvotājus. Galvenā varone Amanda, tikai ar citu vārdu, uzaugusi galinot trusīšus, jo viņai bija stilīgs draugs or smth. Izauguši lieli, viņi vairs neslēpj savas jūtas viens pret otru, bet ak nē! Amandai ir jāprec kāds cits puisis vārdā Henrijs, kas ARĪ ir visnotaļ apjucis visu filmu, izņemot brīdi, kad viņš ārdās aiz dusmām par sava tēva nāvi. Vilkatis apēd Amandas māsu, visi pārdzīvo un meitenes māte atklāj, ka nelaiķe nebija viņas īstā māsa, bet gan Henrija pusmāsa. Amandas tēvs visu filmu tikai dzer un čilo – viņam par visu ir vienalga.
Vēl filmā figurē vecmāmiņa ar lielām acīm, ausīm un zobiem. No tā viedokļa, jauki, ka viņi ir ietvēruši dažas frāzes no pasakas arī kinomākslas veikumā. Protams, Ketrīna varēja uztaisīt filmu foršāku un ne til izplūdušu, taču dažas ainas bija par interesantas(no filmēšanas viedokļa)
Kopumā- nice, taču ne pārāk. Aiz gara laika var aizčāpot, pagrauzties popkornu, taču īstiem paranormālo zvēru cienītājiem jāpaskatās “From Duck till Dawn” Vot… vot… vot..

Vai kāds ir redzējis Sarkangalvīti? Kā jums patika?

Ehh, gandrīz septiņi. Jāķeras klāt tai dienasgrāmatai vien būs.

Kebabu mednieces dienasgrāmata

Ak dievs! Ir noticis kas neaprākstāmi, šausmīgs! Kas ārprātīgi nepatīkams! Kaut kas tāāāāds!!
Runa, protams, iet par kebabiem, nevis par to, ka Rebekai Blekai būs albūms, kas ir vispār cita līmeņa katastrofa.

Tad nu tā – Food Box ir sakrustojies ar Kebab Fix un savu dzinumu – Fix Box -šie ir palaiduši skriet, nu labi tupēt, uz Kalnciema ielas!

Kebabi, manuprāt ir kaut kas tik garšīgs! Graužot tādu ir neiespējami neiedomāties sevi kādā saulainā vietā, kur tas ir viens no galvenajiem ēdieniem. Tiesa gan no otras puses.. kad tev pasniedz to (man trūkst metaforas apzīmējumam) – neiespējamais kļūst pat  ļoti iespējams.

Uzgāju šo vietu, skrienot no skolas uz mūzikas skolu. Nokavēju mikriņu, un pēkšņa bada pārņemta metos pāri ielai nogrābt kādu kebabu. Tas bija kādu laiciņu atpakaļ, šķiet, ka Fix Box bija nesen atvērts – pat zīmes vēl nebija.
Vispār mani sirojumi pēc kebaba Rīgā lielā mērā cietuši zaudējumus, taču cerība vēl nezūd. Kad atklāju Sultan Kebab, uz mirkli sapriecājos, jo varēju atvadīties no žēlīgās maizītes, ko par kebabu uzdrošinās saukt Kebab Fix. Jāatzīmē, ka uz Barona ielas atrodamais paēdiens arī nav tas īstākais no kebabiem, bet vismaz tur ir īsts turks, kas gatavo. Kādu laiciņu biju Sultāna apmeklētāja, bet drīz vien sagribējās ko labāku. Uzgāju Anša Egles rakstus par kebabiem. Viņš ļoti slavēja Food Box izstrādājumus, tāpēc nekavējoties devos nobaudīt ko tad tur īsti pasniedz. Nezinu vai nebiju labā dienā, vai zvaigznes nesakrita, taču pēc pārdevēju konkrēti tizlās attieksmes un hamburgera ko man tur iesmērēja, Food Boxā es vairs neatgriezīšos. Tas “kebabs” pēc sevis pat neizskatījās, kur nu vēl garšoja.
Visā visumā – biju visnotaļ apbēdināta ar Rīgas uztveri par šo gardo turku ēdienu.
Atgriežoties pie radījuma uz Kalnciema ielas – ak jel..

No kurienes lai sāk? Ok, saprotu, ka tikko atvērušies, pārdevēja vēl neprot gatavot, bet tas slapjis lavašs ar omas dārzeņu salātiem iekšā nav ēdams nemaz! Kopš kuriem laikiem kebabos liek kaut kādu Rama Creme Bonjour atšķaidītu ar ūdeni?
Nemaz neiedziļināšos smalkajās detaļās kā-kebabam  nebūtu jātek pa visām maliņām – tam jābūt apēdamam

Kāda ir jūsu pieredze? Va kāds ir bijis Fix Boxā, vai kur citur? Kur pasniedz labākos?

Tas būtu par kebabiem.

P.S. Kā pavasaris?

Labums

Hey

Lūk jums jautājums – kā mēra cilvēku labumu, foršumu, mīļumu, krutumu un visas citas īpašības?
Jo acīmredzot, ja es pati saku, kādam, ka esmu laba vai stilīga, tas nozīmē, ka esmu iedomīga, sadomājusies, ububububu.

Tad kā? Kā var zināt kas ir labs un kas slikts?
Vai tiešām tu drīksti domāt, ka esi varen jauks tikai tad, kad tev to pasaka kāds cits?
Tas nu gan nebūtu stilīgi. Ko darīt tad, ja kāds to ļaunuma, skaudības, slinkuma, citu dvēseli plosošu problēmu dēļ nepasaka?
Un ja nu tu pēkšņi vairs nespēj to dzirdēt, jo nomirsti, paliec kurls, vai mūzika ir par skaļu visu atlikušo dzīvi?
Why do other people get to make you??
Un galvenais, ka nevienmēr viņi nospriež pareizi. Strups “Harijā Poterā” taču bija tāds mērglis un ļaunais, un sliktais, un nogalināja Dumidoru, un nedraudzējās ar Hariju, un tusēja ar Voldemortu un vispār bija dzīves sodība, bet tad, kad pēc 7 grāmatām Strupa sliktuma mēs uzzinājām, ka viņš patiesībā bija Dumidora spiegs un aizsargāja Hariju un bija baigi foršais,tad bija tāds ooooooooohhhh… viņš bija lāābāais.  Cik viegli mēs spriežam par citiem. Nozaga man konfekti – slikts, iedeva to trūkumcietējam – labs.
Un vēl jauki ir tas kā, kāds visu dzīvi ir bijis slikts, bet tad, kad nomirst vai upurējas, piemēram, glābjot pasauli, mīļoto, vai vienkārši tāpat – tad kļūst labs. Reāli cilvēks visu mūžu ir saņēmis bulšitu no visiem, kas saka viņš ir visu ļaunumu iemiesojums un tad visu cūku labā izdara kaut ko labu un neviens viņam dzīves laikā to nepasaka. Un pieļauju, ka sašķīdušam miljoniem daļiņās vai apraktam zem zemes, vinam ir dziļi vienalga ko domā pārējie. Un galvenais – kapēc tāda domu maiņa? Tas gan vairāk attiecas uz tiem, kas kļūst par labuļiem, kad nomirst paši no sevis, nevis upurējoties for the greater good.

Maikls Džeksons ir IZCILS piemērs šim te. Kāmēr dzīvoja – pedofils, idiots, plastiskās ķirurģijas demons, šausmonis bububu. Nomira – mūzikas karalis, izcils cilvēks, sasista dvēsele, yo!
Un protams, visi labie vārdi tika teikti pēc nāvis, tākā viņš nomira ar apziņu, ka ir mazu puisīšu drāzējs demons, jo neviens īsti nezin, kā tur bija patiesībā, bet nu nekas – akli pieņemt jau arī var. Un jā,  jūs varat ticēt tam, ka cilvēki pēc nāves paliek starp mums un dzird, redz un rubī fišku garu veidā, bet ņemot vērā, to, ka dzīve sākas ar dzimšanu, beidzas ar nāvi, un pirms mēs piedzimām mēs netusējām pa pasauli bet gan visnotaļ neredzošā, nedzirdošā un nedomājošā veidā tusējām kaut kur citur mūsu tēvos, vai nebūtu loģiski, ka dzīve beigtos ar mūsu īstu nāvi? Kur mēs vairs nerubījam fišku??

So yeah. Kā mēra cilvēku labumu?