Intuitīvā gulēšana un mandarīni

Brīvlaiks ir lieliska lieta. Šodien pamodos četros pēcpusdienā. Cik gan cilvēki spēj nogulēt vairāk kā 12 stundas? Pat man ne vienmēr sanāk, jo ir tas brīdis, kad tu sāc sapņot. Tad, kad es sāku sapņot, es ar skumjām aptveru, ka sapnis signalizē, ka drīz jāceļas. Tā ir vienmēr. Dziļākajā miegā cilvēks nesapņo, taču kad smadzenes sāk noskaņoties uz celšanos, pārādās sapņi. Taču to, kāpēc mēs pamostamies  visinteresantākajā brīdī, es nesaprotu.  Kāpēc zvana modinātājs, vai savajagas uz tualeti, vai vienkārši miegs pazūd tieši tad, kad tavs sapņu supervaronis sāk vilkt nost masku, vai arī NASA direktors saka, ka tūliņ atklās man noslēpumu, kas izmainīs pasauli? Nesaprotu. Taču, neskatoties uz grūtībām, kuras jāpārvar, lai gulētu, man reizēm sanāk šīs ekstrēmās skaistumkopšanas sesijas, kas ilgst no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram.

Kad pamodos ārā bija tumšs. Jā es priecājos, par bezgalīgi garo miegu, tomēr nedaudz saskumu par to, ka esmu nogulējusi visu dienu. Laikam mana draudzene, kurai nepatīk gulēt ilgi sāk mani konvertēt. Viņai riebjas kavēšana, ko es saprotu, tomēr nespēju mainīt savu tieksmi nemitīgi kavēt. Un vēl viņa uzskata, ka ilgā gulēšana no rītiem ir laika izniekošana, par ko es sākumā biju šokā, taču tagad pamazām sāku saprast. Nez, varbūt tiešām pienāks laiks, kad es sākšu iet gulēt desmitos un likst modinātājus arī brīvdienās. Un varbūt tas nemaz nebūs tik slikti.

Labi, jābeidz. Gulēšana nav tas, par ko es šodien gribu parunāt. Atlikušajā šodienā es lasīju grāmatu. „Jūtu pasaule” stāsta par intuīciju un to, kā mums tajā jāieklausās un tad dzīvē viss būs labi. Daudzām lietām es piekritu, taču dažas mani mulsina. Varbūt, kad es patiešām pabeigšu šo grāmatu, pār mani atausīs gaisma, taču pagaidām liekas, ka šis breinvašs nemaz nav tik iedarbīgs. Spriežot pēc tur rakstītā, mēs pārāk daudz domājam ar saviem racionālajiem prātiem un par maz ļaujamies jūtām. Intuīcija – galvenā sajūta mūs varētu izvest cauri dzīvei kā laimīgus un veselus cilvēkus. Un ja mēs neklausam intuīcijai, tad mūs nomoka slimības un mēs esam rutinizēti un nelaimīgi pelēkās masas elementi. Kas mums jādara lai attīstītu intuīciju? Jāatslēdz ķecerīgais zvanu noteicējs un jācenšas uzminēt, kas zvana kā arī jācenšas uzminēt, cik rāda pulkstenis.  Nu labi. Bet parunāsim par pirmajiem iespaidiem. Grāmatas autors uzskata, ka tie vienmēr ir pareizi. Un nevajag klausīt savam prātam, bet gan sirdij. Hmm… Vai tiešām.

Šovasar es iemīlējos. Pirmoreiz un daudz daudz daudz. Mamma un draudzenes man teica, lai es nesteidzos ar visu, bet pasēžu, padomāju, izvērtēju, bet man tas viss likās muļķības. Mīlēt tagad un tūlīt – to man teica mana sirds. Gribēju uzturēties viņa sabiedrībā katru dienu, gribēju būt ar viņu vairāk, izzināt viņu, elpot viņu, skūpstīt viņu. To visu man kliedza mana sirdsbalss. Mana prāta balss, gan nedaudz piekrita padomiem un domāja, ka ja jau mīlestība tik liela, nepazudīs, ja nemetīsies tajā pa galvu, pa kaklu. Taču prāts tika noslāpēts, jo sirds guva virsroku. Un kā jums šķiet, kas notika? Viņiem bija taisnība. Pagāja daži mēneši un mans lielais mīlestībs sāka parādīt savas ne tik mīlamās puses. Nenoliegšu gan, ka mīlestība bija un vēl ir īsta, bet šodien es tā domāju.. Ja es būtu rīkojusies racionāli, vai nebūtu bijis labāk? Mēs ļoti pieradām viens pie otra, varētu teikt – saaugām, un tāpēc sāka līst ārā pūķi – jo zuda kautrīgums, kauns, bailes, viss bija tik pašsaprotams. Un bija skaisti. Reizēm  vēl ir skaisti, bet tagad kaut kā biežāk mans iekšējais egopūķis protestē pret visādām nekrietnībām, kas gadās mūsu ceļā. Tātad – grāmata. Pirmie iespaidi mēdz būt maldinoši. Tas ir vispār pieņemts, nerakstīts, varbūt rakstīts likums. Vai varbūt nav maldinoši? Kā jums šķiet? Vai kļūdāties cilvēkos? Varbūt kāds, kurš jums sākumā nepatika, kļuva par jūsu labāko draugu? Bet varbūt viņš nozaga jūsu labsajūtu nākamajā?

Kam klausīt? Prātam vai sirdij? Es savos gados dzīvoju pēc uzskata, ka pagaidām viss ir pietiekami nenopietns, lai sasteigtu mīlestību, sabojātu to, atjaunotu to, nobastotu skolu kādreiz, jo es esmu vēl veselus 2 gadus tālu no „nopietnās dzīves”. Bet vai tāda vispār pienāks? Vai tiešām pienāks diena, kurā es ar galvu sapratīšu, ka nav ko klausīt sirdsbalsij, lai nosargātu savu darbu, kas man nenes prieku, vai jānosargā attiecības, kurās es jūtos slikti? Man negribās. Negribās, negribās, negribās! Es gribu turpināt kalt savu laimi un turpināt slepus smērēt rokas ar eļļu ikreiz, kad kāds man cenšas uzspiest sava viedokļa važas. Es gribu dzīvot harmonijā ar savu pūķi. Jā, mans pūķis ir egoists. Bet viņa galvenajās interesēs ir tas, lai es justos labi. Un man ir pietiekami daudz sirdsapziņas, lai man neliktu labi justies kas tāds, kas šo sajūtu laupītu citam. Vai egoisms ir slikta lieta tādā gadījumā? Vai jāļaujas pirmajiem iespadiem?  Vai maksimāla dzīvošana mani reiz nomocīs? Vai man gribās mandarīnu? Jā, gribās gan. Arlabunakti.

 

Ieteikt draugiem