30 sekundes līdz Marsam… Rīgai… Arēnai… Šņuk…
Helōū. 
Es bīīīījūūū. Biju uz 30 seconds to Mars konci šovakar arēnā. Un konstatēju ar šausmu, ka vairs nēesmu uber-fan-girl. Eh.. Nu jā, jāatzīmē gan, ka koncerts bija visnotaļ… daļējs. Vasarā biju aizvizinājusies līdz Tallinai, kur viņi arī koncertēja. Toreiz mans iespaids bija labāks. Grupa izskatījās stilīgi, aktīvi iesaistījās koncertā, komunicēja ar skatītājiem un pats galvenais… skanēja! Izdziedājos un izlēkājos un braucu mājās jaukā noskaņojumā.
Šajā koncertā visu glāba tikai pēdējās 10 minūtes.
Lūk kā man gāja.
Uz iesildītājiem šoreiz nebiju, kustināju kājas, cik ātri varēju, lai paspētu uz pašiem pusdeviņiem, kad grupai bija jāsāk. Ieradāmies tieši pusdeviņos, iekārtojāmies savās vietās (jā, šoreiz eksperimentālos nolūkos, sēdējām sēdvietās. Jāatzīmē, ka visai jauki tā skatīties koncertu. Tāpat dabūjām i izlēkāties i izdejoties. Vienīgā problēma bija cilvēki, kas visu laiku līda uz kāpnēm, tādejādi nobloķējot mums skatu uz skatuvi. Nācās visu laiku viņus pieklājīgi iztrenkāt. )
Tātad esam iekārtojušies savās vietās un gaidam… un gaidam… un gaidam… un gaidam… un gaidam un gaidam un gaidam. Tas bija tik garlaicīgi, ka daži klātesošie sitās ap sienām, savukārt citi sāka skandēt hokeja kluba “Dinamo ” Rīga saukli (Tikai Rīga, tikai Dinamo!!) Pēc pusstundas ilgas gaidīšanas uz ekrāniem (uz viena ļoti raustīgi) paradās filma ar grupas dalībniekiem galvenajās lomās. Fonā bija viņu mūzika un pats mākslas darbs bija… neparasts. Jā, tā laikam tas būtu jāsauc. Filma bija visai gara, un jāsaka.. man pat tīri labi patika. Ja ne no sižetiskā viedokļa, tad tehniski uzfilmēts bija forši. Kad tā beidzās, atkal iestājās tumsa un skatītāji spiedza un kliedza. Izmantoju šo laiku lai pavērotu klātesošos. Visai dīvaini izskatījās reperis, kas blakus sektorā stāvēja kājās. Vai tiešam 30 seconds to Mars ir arī tādi piekritēji? Koncertus viņš noteikti nevarēja būt sajaucis, jo fanoja viņš zvērīgi. Vēl citi bija atnākuši ar pom-pomiem, plakātiem, no “spīdkociņiem” izgatavotiem 30STM firmas trijstūriem, kāds bija atnācis pat ar lielu dakšu.
Tad filma sākās vēlreiz. Neizprotamu iemeslu dēļ, tā tika palaista vēlreiz, bet kad pēc 3 minūtēm kāds laikam to apjēdza, tā tika izrubīta. Ilgi kāds čakarējās ar skatuves gaismām un tāāāād beidzot iznāca pati grupa.
Tās līderis Džerads Leto bija saģērbies kā Indiana Džonss, kas man likās visai amizanti. Un kā viņi sāka dziedāt tā… nekā nevarēja saprast. Ģitāra tik skaļi gāja pāri Leto izmisušajiem kliedzieniem, ka pat dziesmās, kuras zinu, nevarēju saprast tekstu. Akustiskajās, liriskajās dziesmās, savukārt visu varēja dzirdēt perfekti. Vienīgā problēma – to bija TIK NEŽĒLĪGI DAAAUDZ. Koncerta vidū man pilnīgi sanāca miegs, kas nekad nenotiek šāda veida pasākumos. Rokkoncerts, taču galu galā. Lēnākais manā mūžā, bet tomēr rokkoncerts!
Taču par spīti visam šim miegainumam laiku pa laikam visai spēcīgi pavīdēja grupas tagad slavenais sauklis THIS IS WAR. Es nesaprotu. Varbūt tāpēc, ka vairs neesmu pieskaitāma pie ūberfaniem, bet es nesaprotu. Tik naidīgs mesidžs. Kāpēc? Kas ir karš? Kāds sakars? Un āpāc cik publika bija atsaucīga. Visi kliedza FIGHT, FIGHT… WAR YEA! Vai kāds, kas saprot, kāpēc viņi šo saukli popularizē, var mani apgaismot? To jau es Tallinā ievēroju…
Taču, kā jau teicu, kad koncerts bija beidzies, tad kļuva jautri. Kad grupu atsauca atpakaļ, viņi, gluži kā Tallinā uzrāva dažus desmitus cilvēku zu skatuves un nodziedāja pēdējo dziesmu, tad lika visiem pietupties un lekt, un tad pateica, ka Latvija, gluži kā visas citas valstis, kur viņi ir koncertējuši, ir labākā valsts pasaulē.
Vēl daži jauki momenti no šova – uz skatuves uzrāva divas meitenes no pūļa papļāpāt, Leto arī aktīvi komunicēja ar pūli, un inetersanti bija tas, ka visos viņa dziedāšanas “spotos” bija novietotas webkameras, kas translēja video uz ekrāniem. Un tad viņš visādas jocīgas sejas mums visiem par prieku pakorčīja Tādejādi tika panākts efekts, ka arī superzvaigznes ir cilvēki kā mēs. Vienīgais neveiksmīgais piegājiens bija, kad Leto skaņoja savu ģitāru. Viņš ne tikai laiku pa laikam uzbrauca pūlim, lai šie aizveras, jo viņš, redz, skaņo giču, bet beigās to tā arī neuzskaņoja. Es ar savu kreiso solfedžo trenēto ausi dzirdēju, ka īsti precīzi tā neskan, bet nu, gan jau, ka fani to nepamanīja
Tākā jā. Koncerts bija strikti okej. Ne labs, ne slikts. Vēlreiz iet galīgi negribās, taču labprāt palasīšu jūsu viedokļus, ja kāds cits vēl bija
Vēl man, klišeju aizstāvei, patika konfeti un serpentīni Tas, kopā ar klasiskajām bumbām, piešķīra šovam vismaz kaut kādu šovu )
Lūk tā man gāja šovakar.
Un ko darījāt jūs?
