Raksts par rakstu rakstīšanu
hmm. Izlasot pēdējo postu, konstatēju baigo fīču. Es vairs nerakstu (un nevaru rakstīt) kā agrāk.
Visiem maniem lasītājiem ļoti patika mans rakstības stils apmēram 2 gadus atpakaļ. Visi, arī mani senči teica, ka esmu baigais malacis, rakstu forši, smieklīgi, interesanti utt. Un tagad, pēdējā laikā, rakstīju tikai skolai un es nevaru saprast, kas notiek. Bija literatūrā jāraksta viena recenzija, pēc izlasīšanas mamma teica, ka tur galīgi nav mana agrākā šika iekšā, esot pliekans utt. Tas bišku iedragāja manu nemazo ego 
bet nu labi, pārvārīju.
Taču tagad, kad es patiešām sāku piedomāt pie tā, kā es rakstu, precīzāk – kā man sanāk rakstīt, es konstatēju, ka laikam patiešām mans stils ir paaudzies. Vai izmainījies pavisam. Nezinu vai labi, vai slikti, bet man ir jušana, ka es vairs nevaru un negribu rakstīt kā mazais maksimālistiņš, kas es biju pirms 2 gadiem. Man vairs īsti negribas (tik bieži) rakstīt naidīgus rakstus un visus saukt par kropļiem. Man gribas rakstīt mierīgi, ar humoru, bet nevis ar jēlumu. Varbūt padomāt vairāk un iemācīties labāk izteikt savas domas. Vai tas mani notrulinās? Ja nu te ir palicis kāds lasītājs, kā tev liekas? Ar ko agrākie posti atšķiras no tā, kas ir tagad?
19.28 on October 27th, 2011
Speciāli izlasīju tavu aprakstu par Operas apmeklējumu, kuru uzrakstīji 2 gadus atpakaļ. Globālas izmaiņas rakstīšanas veidā nav nekas mainījis. Agrāk emocijas aprakstīji ar asiem jociņiem, tagad vienkārši centies to saprotami izskaidrot. Normāla izaugsme.