Manas pusaudža pārdomas.
Čau!
Šeit viss ir tik putekļains – metafora, protams 
Jā gan, sen nav nekas rakstīts. Nezinu, kāpēc. Iespējams, pēc sava lielā radošā lidojuma man aptrūkās par ko rakstīt, vai arī slinkums ņēma virsroku, vai arī… nu jā. Bet nu, liela pauze ir ieturēta.
Un nu man atkal, kā jau vienmēr ir uzradusies problēma.
Man ir draugs.
Un kā jau viņa pati to atzina, mana mamma to īsti nevar pārvārīt. Viņai liekas traki, ka viņas vietu, kā manu mīļāko un labāko draugu tagad sāk aizņemt (vismaz viņas skatījumā) kāds cits. Kāds apmīļo, sabučo un pavada laiku ar viņas mazo meitiņu, un pasaule brūk kopā. Šūr, tas viss ir saprotams, arī es sākumā nespēju pie tā pierast. Ka man ir parādījies jauks draugs, ar kuru man patīk dzīvāties kopā un kurš mani dara laimīgu. )
Bet mamma nav tik lielā sajūsmā. Un šeit nu parādās dažas domstarpības.
1.) Viņai liekas absolūti un nenormāli nepieņemami, ka mēs laiku pa laikam sēžam manā istabā un skatāmies filmas. Viņai tā ir kopdzīve, kuru man vēl nevajag, un labāk viņai patiktu, ja viņš atnāktu pie manis ciemos uz 1 stundu dienā un tad varbūt izvestu nelielā pastaigā. Bet mēs, redz visu laiku sēžam istabā un tas nav pareizi.
Jā, tas tik tiešām nebūtu pareizi, ka mēs visu laiku sēdētu istabā, bet problēma ir tajā apstāklī, ka tā nemaz nav. Mēs ejam uz sporta zāli, uz boulingu, uz kino un vēl viskur, bet šķiet, ka viss, ko mamma redz ir laiks ko mēs pavadām manā istabā. Un ko tad mēs tur aizligtu daram? Sēžam apskāvušies, skatāmies filmu, bučojamies, vienkārši izbaudam viens otra klātbūtni. Vai tā ir kopdzīve? Manuprāt, daudz lielāka kopdzīve būtu tad, ja patiešām dzīvotu kopā.
Un tas mūs aizved pie nākamās problēmas.
2.) Pa nakti palikšana…
…ir kaut kas nepieņemams, par ko ir jāsāk ārdīties. KOPDZĪVE!!! n-nu…. nav! Vai tad ir? Nu kā tā var būt kopdzīve, ja mēs vienreiz teiksim… 2 nedēļās paliktu viens pie otra pa nakti? Kurš tad tā dzīvo kopā?
Vai viņai ir taisnība? Vai arī es pārāk daudz cepos?
Kā jums šķiet?
Un, jā es saprotu, ka visdrīzāk atbildes varētu būt: “Viņa tevi mīl, un dara to tevis pašas labā un.. un..” Jā, pieņemu to, bet kas tad tieši ir tas, kas šajā situācijā tik būtiski ietekmē manu dzīvi. It īpaši, kas tik ļoti mainīsies, kad man būs 18 un tad, nu es varēšu i pa nakti palikt, i darīt, ko gribu?
Vai būs kaut kāds apgaismības mirklis? Vai dzimšanas dienā es jutīšu iekšējas pārmaiņas? Būs salūts? Kas?
… kad man palika 16, dzīve īpaši skaidrāka nekļuva…
Un kā jums vispār iet, sen neredzētie? )
19.35 on October 27th, 2011
Tava mamma satraucās par tevi, jo tu vēl esi jauna. Bet nemazāk viņa domā arī par sevi. Grūti ielaist savā telpā cilvēku ar kuru nav izveidojušās tuvas attiecības un nav uzticības. Bet tā ir ar visiem. Ja jau gribās dzīvot pēc saviem noteikumiem, tad jāmeklē sava dzīves vieta. Līdz tam brīdim būs jārēķinās ar mammas noteikumiem. Pats 18 gados aizgāju no mājām, jo gribēju dzīvot pēc saviem noteikumiem.
Tāpēc vajag nedaudz pagaidīt un tad lemt, kā dzīvot kopā. No citas puses šajā laikā vari pārbaudīt cik spēcīgas ir Jūsu jūtas vienam pret otru. Attiecību sākums ir vienmēr patīkams un liekas, ka nekas nemainīsies. Bet ar gadiem cilvēki maina savu redzējumu uz pasauli un tas ietekmē attiecības. Tāpēc nesteidzies, tev vēl viss priekšā.