Sarkanā braucošā kapuce, jeb…
Sarkangalvīte! Hooray!
Wouw, divi raksti vienā dienā! Man ir iekodis kāds tarantuls vārdā Es-Negribu-Rakstīt-Kultūras-Dienasgrāmatu-Skolai-Tāpēc-Izgāžu-Savu-Kreativitāti-Vecajā-Mīļajā-Blogā. 
Ak tarantuli. KO es bez jums iesāktu?
Kā varam spriest pēc virsraksta raksts būs par šobrīd kino apskatāmo Sarkangalvīti Amandas Seifrīdas izpildījumā. Brīdinu: būs kāds spoileris… bet varbūt ne.
Jā būs gan. Filmu gaidīju ilgi, jo ilgi šā iemesla dēļ – apbrīnoju galveno varoni atveidojošo aktrisi. Tikko radās izdevība, joņoju uz kino ar mammu padusē un platām acīm skatījos “Krēslas” direktores jaunajā veikumā. Bail to teikt, bet Tvailaits gandrīz bija labāks. Ketrīna nūū! Iespējams, ka sižetam nebija tik lielas vērtības, vai arī vampīri vienkārši ir krutāki par vilkačiem, bet nu arī “Krēsla” nebija nekāds Eat Pray Love sižeta ziņā. Tāds pats pusaudžu pievilinātājs, tikai lūk kaut kas tur bija… labāks.
Neteikšu, ka Sarkangalvīte bija slikta, nebūt ne. Man vienmēr patīk vērot Amandu un kādu smuku puisi, kas tēlo slikto/labo/vidējo, taču pa starpu Gerija Oldmena kliegšanai un Amandas nepārtrauktajam apjukumam.. filma bija nedaudz garlaicīga.
Starp citu, vai tagad tas tā ir stilīgi – supernatural filmās galvenajām varonēm būt patstāvīgi apjukušām. Šis Belliskums, ko aizsāka pati diženā, parādās ne tikai “Sarkangalvītē” bet pat manā tik mīļajā seriālā par vampīriem “The Vampire Diaries.” Elēnas (galvenākās) tēlošana sastāv no stostīšanās un sirdi plosošas neizpratnes par visu notiekošo. Neskatoties uz sēriju ārprātīgo tumšumu un dramatiskajām ainām, ir visai ņirdzīgi skatīties “Previously on…” seriāla sākumā, kur mums tiek atgādinātas iepriekšējie svarīgie notikumi, ja nu kaut kas ir piemirsies, un konstatēt, ka Elēnas balss tonalitāte vispār nemainās. 
Atgriežoties pie Sarkangalvītes. Stāsts ir par ciematu, kuru apsēdis vilkatis, kas… ēd. Iedzīvotājus. Galvenā varone Amanda, tikai ar citu vārdu, uzaugusi galinot trusīšus, jo viņai bija stilīgs draugs or smth. Izauguši lieli, viņi vairs neslēpj savas jūtas viens pret otru, bet ak nē! Amandai ir jāprec kāds cits puisis vārdā Henrijs, kas ARĪ ir visnotaļ apjucis visu filmu, izņemot brīdi, kad viņš ārdās aiz dusmām par sava tēva nāvi. Vilkatis apēd Amandas māsu, visi pārdzīvo un meitenes māte atklāj, ka nelaiķe nebija viņas īstā māsa, bet gan Henrija pusmāsa. Amandas tēvs visu filmu tikai dzer un čilo – viņam par visu ir vienalga.
Vēl filmā figurē vecmāmiņa ar lielām acīm, ausīm un zobiem. No tā viedokļa, jauki, ka viņi ir ietvēruši dažas frāzes no pasakas arī kinomākslas veikumā. Protams, Ketrīna varēja uztaisīt filmu foršāku un ne til izplūdušu, taču dažas ainas bija par interesantas(no filmēšanas viedokļa)
Kopumā- nice, taču ne pārāk. Aiz gara laika var aizčāpot, pagrauzties popkornu, taču īstiem paranormālo zvēru cienītājiem jāpaskatās “From Duck till Dawn” Vot… vot… vot..
Vai kāds ir redzējis Sarkangalvīti? Kā jums patika?
Ehh, gandrīz septiņi. Jāķeras klāt tai dienasgrāmatai vien būs.
