Labums

Hey

Lūk jums jautājums – kā mēra cilvēku labumu, foršumu, mīļumu, krutumu un visas citas īpašības?
Jo acīmredzot, ja es pati saku, kādam, ka esmu laba vai stilīga, tas nozīmē, ka esmu iedomīga, sadomājusies, ububububu.

Tad kā? Kā var zināt kas ir labs un kas slikts?
Vai tiešām tu drīksti domāt, ka esi varen jauks tikai tad, kad tev to pasaka kāds cits?
Tas nu gan nebūtu stilīgi. Ko darīt tad, ja kāds to ļaunuma, skaudības, slinkuma, citu dvēseli plosošu problēmu dēļ nepasaka?
Un ja nu tu pēkšņi vairs nespēj to dzirdēt, jo nomirsti, paliec kurls, vai mūzika ir par skaļu visu atlikušo dzīvi?
Why do other people get to make you??
Un galvenais, ka nevienmēr viņi nospriež pareizi. Strups “Harijā Poterā” taču bija tāds mērglis un ļaunais, un sliktais, un nogalināja Dumidoru, un nedraudzējās ar Hariju, un tusēja ar Voldemortu un vispār bija dzīves sodība, bet tad, kad pēc 7 grāmatām Strupa sliktuma mēs uzzinājām, ka viņš patiesībā bija Dumidora spiegs un aizsargāja Hariju un bija baigi foršais,tad bija tāds ooooooooohhhh… viņš bija lāābāais.  Cik viegli mēs spriežam par citiem. Nozaga man konfekti – slikts, iedeva to trūkumcietējam – labs.
Un vēl jauki ir tas kā, kāds visu dzīvi ir bijis slikts, bet tad, kad nomirst vai upurējas, piemēram, glābjot pasauli, mīļoto, vai vienkārši tāpat – tad kļūst labs. Reāli cilvēks visu mūžu ir saņēmis bulšitu no visiem, kas saka viņš ir visu ļaunumu iemiesojums un tad visu cūku labā izdara kaut ko labu un neviens viņam dzīves laikā to nepasaka. Un pieļauju, ka sašķīdušam miljoniem daļiņās vai apraktam zem zemes, vinam ir dziļi vienalga ko domā pārējie. Un galvenais – kapēc tāda domu maiņa? Tas gan vairāk attiecas uz tiem, kas kļūst par labuļiem, kad nomirst paši no sevis, nevis upurējoties for the greater good.

Maikls Džeksons ir IZCILS piemērs šim te. Kāmēr dzīvoja – pedofils, idiots, plastiskās ķirurģijas demons, šausmonis bububu. Nomira – mūzikas karalis, izcils cilvēks, sasista dvēsele, yo!
Un protams, visi labie vārdi tika teikti pēc nāvis, tākā viņš nomira ar apziņu, ka ir mazu puisīšu drāzējs demons, jo neviens īsti nezin, kā tur bija patiesībā, bet nu nekas – akli pieņemt jau arī var. Un jā,  jūs varat ticēt tam, ka cilvēki pēc nāves paliek starp mums un dzird, redz un rubī fišku garu veidā, bet ņemot vērā, to, ka dzīve sākas ar dzimšanu, beidzas ar nāvi, un pirms mēs piedzimām mēs netusējām pa pasauli bet gan visnotaļ neredzošā, nedzirdošā un nedomājošā veidā tusējām kaut kur citur mūsu tēvos, vai nebūtu loģiski, ka dzīve beigtos ar mūsu īstu nāvi? Kur mēs vairs nerubījam fišku??

So yeah. Kā mēra cilvēku labumu?

Ieteikt draugiem